БАЙKĀLS 2011

Neskatoties uz vēlo, vai pēc pulksteņa – agro – ierašanos, mostamies desmitos līdz ar rīta gaiļiem. Kaut gan, kādi gan gaiļi var būt vietā, kur pat cilvēki pastāvīgi nedzīvo.  Stundas laikā ekipāžu braucēji jau ir spējīgi notiesāt brokastis. Rīts ir spirgts un vēss, taču ne pārāk. Tomēr iesākumā laukā no saviem “dzīvokļiem” izlien vien retais. “Kantoris” mēģina uzturēt sakarus ar “skapi” pa rāciju, bet atbilde pienāk telefonā īsziņas veidā. Esot slinkums aizsniegties līdz rācijai…

Dienas gaismā beidzot varam apjaust, kā izskatās apkārtne. Blakus vietai, kur esam apstājušies ir kaut kāda šķūņveidīga ēka, turpat arī izbūvēta laivu piestātne, savukārt krastā “mētājas” pāris vecu kuteru.

Pie "šķūnīša" kartē atrodam sevi

Blakus mežā ir samanāmas pāris celtnes, kas atgādina kempingu vasaras mājiņas, taču nav redzams, ka uz tām vestu kāds iekopts ceļš. Ik pa brīdim garām mums jūras krastā piebrauc pa kādai automašīnai. Ko vietējie te dara, īsti nav saprotams. Daži no viņiem savācas bariņos un kaut kur aiziet pa aizsalušo jūru. Var jau būt, ka makšķernieki, taču ierastos bļitkotāju atribūtus tiem līdzi nemana. Viens ir skaidrs – krastā esošā zīme aizliedz peldināt smieklīga paskata suņus un zirgus.

Aizliegts!

Šodien nekas īpašs mūsu plānā nav paredzēts. Ja neskaita to, ka tiek nolemts, ka bez turpmākas nakšņošanas veicams pārbrauciens līdz pat Helsinkiem, kur vispirms mums jāpiestāj lidostā un tad jādodas uz prāmja piestātni. Tātad, kopumā jānobrauc apmēram 660km. Ņemot vērā, ka ceļa segums kļūst arvien labāks, nekas sarežģīts tas noteikti nav.

Beidzot satikušies ar pārējiem vaigā, nolemjam, ka diena ir pārāk laba, lai mēs tā vienkārši neko nedarītu. Galu galā, nav ko līdzpaņemtās slēpes bez pielietojuma vizināt, tāpēc velkam tās laukā un gatavojamies nelielam izbraucienam. Plāniņš ir paslēpot dažus kilometrus pa Botnijas līča ledu, apkārt krastam tuvākajai salai. Domāts, darīts. Drīz vien divās grupās esam uz ledus un dodamies salas virzienā.

Slēpojam pa jūru

Mums garām pabrauc vietējie, kuri sirsnīgi atvelk pa līdzeno ledu ar sniega motocikliem. Nemaz jau nav tā, ka skaustu… Kad pirmā grupa ir sasniegusi salu, uz ledus parādās arī otrā grupa. Visi gan nav slēpotāji – divi biedri ir izvēlējušies veikt pārgājienu ar sniega kurpēm. Tomēr tas ātrumu īpaši nemazina, jo neviens nekur nesteidzas.

Nav slikti staigāt arī ar šīm tenisa raketēm pie kājām

Nonākuši salas pretējā pusē, pamanām, ka pa jūras līča ledu apmēram puskilometra attālumā aiztrauc kuģis uz gaisa spilvena. Šeit arī notiek pirmais incidents pārgājiena grupā, jo Juris izkrīt cauri sniegam, zem kura uz ledus ir vairāku centimetru ūdens kārta [laikam jau kāda plaisa ledū], un kārtīgi izmērcē kājas un rokas. Tālāk ceļu viņš vairs neturpina un ar otru “soļotāju” Mārtiņu dodas atpakaļ uz mašīnām. Pārējie turpina slēpot, jo nekādi ielūšanas draudi nepastāv. Gandrīz visi atgriežamies savā nometnē, tikai Antai vēl ir par maz un viņa ar slēpēm uzgriež vēl vienu aplīti apkārt salai.

Noslēpojās...

Ar izbraucienu vairāk vai mazāk apmierināti gandrīz visi. Daļai pietika, daļai bija par maz un tie izdomāja, ka krastā no uzkalniņa pēc vietējo parauga var sarīkot šļūkšanas un velšanās festivālu krietnas pusstundas garumā.

Šļūkātāji

Pēc tā sakrāmējam slēpes bagāžas nodalījumā un pošamies ceļā. Tā kā mums līdzi ir pāris ģeomonētas, kuras dažādu iemeslu dēļ Nordkin pussalas geocaching slēpņos neizdevās atstāt, meklējam informāciju par piemērota izmēra slēpņiem pa ceļam. Konstatējam, ka netālu viens tāds atrodas, pie tam tieši pie autoceļa E75. Aprakstā gan norādīts, ka ziemā tas nav pieejams, bet mēs taču esam latvieši – ne tādi vien slēpņi atrasti zem sniega. Patiesībā izrādās, ka nekā grūta tur nav – piebrauc, pastiep roku zem reklāmas stenda un gatavs. Beidzot arī šo misiju esam izpildījuši.

Ap pusseptiņiem pēcpusdienā esam sasnieguši Kärsämäki. Vakariņojam mašīnās blakus Hirvaskangas ABC degvielas uzpildes stacijai, veikalam un ēstuvei, kad nobraukts nedaudz vairāk par pusi no plānotā. Pēdējos vairāk kā 100km laika apstākļi nedaudz sabojājušies un pa reizei stingri putina. Tādi paši mainīgi apstākļi sagaida mūs arī turpmākajā ceļā.

Sniegi sniga, putināja. Ziemeļbriedim pofig.

Ap diviem naktī esam sasnieguši Lahti un vēl pēc divām stundām jau lepni pieripinām pie lidostas. Šeit īsa, bet sirsnīga atvadīšanās no Agneses, kura tālāk dodas uz Britāniju.

Atvadāmies. Agnese dodas lidot.

Savukārt, mēs lēnā garā dodamies Helsinku ostas virzienā. Līdz prāmim mums vēl ir vairākas stundas laika. Puspiecos, sasniedzot ostu, pāris simtu metru attālumā no prāmja piestātnes notiek tas, kas nebija paredzēts arī kā Plāns B – “skapim” pazūd sajūgs. Mēģinām tikt skaidrībā ar tā uzbūvi un veikt kaut kādu nebūt defektāciju, tomēr īsti skaidrību par to, kura detaļa un cik dziļi ir vainīga, nerodam. Vienīgais risinājums ir bakstīties pirmajā ātrumā līdz prāmim, tikt uz tā un tad jau Tallinā izdomāsim, ko darīt tālāk.

Pusstundu paguļam, tad iestājamies check-in rindā un drīz jau esam uz prāmja. Te daži panašķējas ar saldumiem un tēju, daži mēģina pagulēt uz dīvāna, vai arī vienkārši pasmieties par pašu jokiem.

Īsais miegs

Pl. 9:20 esam klāt Tallinas ostā. Gandrīz jau kā mājās. Tomēr, braucot nost no prāmja, vietējo policistu specvienības uzmanību piesaista mūsu transporta lietuviskā izcelsme un tiekam “nolikti malā”. Vadītājiem meklē promiles, pārējiem dokumentos esošās fotogrāfijas salīdzina ar skarbo realitāti. Tā kā nekas aizdomīgs konstatēts netiek, mūs neaiztur un varam lēnām virzīties cauri pilsētai. Tas tiešām notiek lēnām, jo vienu brīdi “kantoris” pazaudē “skapi”no redzesloka un gandrīz arī no rācijas sakariem. Beidzot tomēr nostājamies ielas malā, iekabinām “skapi” velkamajā stropē un vilcieniņā lēnām tiekam laukā no pilsētas. Diemžēl nekāda reāla situācijas risinājuma, izņemot kā turpināt vilkt otru mašīnu, mums nav. Tā arī turpinām ceļu. Jāatzīst, ka nekas jauns jau tas nav – sakabē [cietajā], atgriežoties no Baikāla ekspedīcijas, vienu mašīnu vilkām 7000km. Pretstatā šie 300km tāds sīkums vien ir.

Kādā no īspieturām konstatējam - zivs kļuvusi ļengana...

Divos pēcpusdienā šķērsojam Latvijas robežu Ainažos un pēc vairākuma lēmuma dodamies ieturēt veselīgas pusdienas zināmajā ceļmalas Hesburgerī. Pēc kolektīvās ieturēšanās “velkamies” tālāk un tieši plkst.17:00 iebraucam pa vārtiem starta/finiša vietā Krustpils ielā 6. Mazliet noguruši, bet laimīgi.

Brauciens beidzies! Lai dzīvo brauciens!

Šeit jau ir ieradušies arī daži sagaidītāji, vēl citi piebrauc nedaudz vēlāk. Diezgan ātri izkravājam savas mantas un pamazām dalībnieki atvadās un dodas uz mājām atpūsties pēc “grūtā” brauciena. Kārtējais piedzīvojums nu ir beidzies, bet zinām, ka tādi būs vēl!