БАЙKĀLS 2011

“Kantoris” mostas ap desmitiem rītā, visi sveiki un veseli. Pat ne nosaluši. Pirmajā brīdī šķiet, ka ārā pat kļuvis siltāks. Tomēr, nekā – tie paši 23 aukstumgrādi. Auto iekšpusē pie visām iespējamām šķirbām izveidojusies sarma, vējstikls no iekšpuses pārklājies ar manāmu ledus kārtu. Gulēšana drēbēs tomēr attaisnojusies. Tos, kuri agrāk modušies, spirgtais gaiss rosina izkustināt locekļus. Pastaigas laikā pa ezeru sniegā atrodas arī Agnesei pazudušais lukturītis.

Labrīt!

Pusvienpadsmitos sākam bungot augšā arī “skapi”. Patiesībā jau jautrība ir sākusies. Bez elektrības šo nakti mēs diez vai pavadītu tik mierīgi – aukstuma dēļ gāzes apkure ir pilnībā atteikusies strādāt. Nelīdz pat pierunāšana.

Kā saka, auksti nav, bet patīkami dzesē...

Tā kā līdz pusdienlaikam mums ir jāpamet kempingu, vajadzētu nedaudz arī uzsildīt dzinējus. Izrādās, ka nebūs vis – abi auto kļuvuši neiedarbināmi. Izskatās, ka arī akumulatori nav pirmā svaiguma… Ēdot brokastis, domājam, ko varētu iesākt šajā jautājumā. Tā līdz pl. 12 nekur arī neesam tikuši, abi auto klusē. Lai atdzīvinātu gāzes balonus, tos nosūtam “nomazgāties” siltā dušā. Temperatūras kontrasts liek tiem izdot aizdomīgi sprakšķošas skaņas, taču, tā kā tos nesildām gluži ar lodlampu, nekam briesmīgam nav jānotiek.

Rīta duša

Tikmēr kaut kur ir noķerts vietējais soms ar Peugeot dīzeļvagonu un notiek pirmie mēģinājumi iedarbināt “skapi”ar piepīpēšanas metodi. Diemžēl, pēc ilgāka laika kļūst skaidrs, ka nekas neizdosies. Taču izpalīdzīgais soms nepadodas un pēc īsas prombūtnes ir atpakaļ ar akumulatoru lādētāju. Tas gan nozīmē, ka varēsim mēģināt darbināt auto agrākais pēc pāris stundām. Mēģināts nav zaudēts, kā saka. Lādējam.

Tikmēr “kantorī” notiek vēl viena atrakcija – pazūd elektrība un līdz ar to arī nedarbojas vienīgie siltuma avoti ventilatori. Pirmajā brīdī nav skaidrs, kas par iemeslu. Tiek pārsprausti pievadi, pārbaudīti drošinātāji, līdz beigās vainīgais tiek atrasts. Un tas ir šaubīgas izcelsmes pagarinātājs. To izjaucot, izrādās, ka iekšpusē ir novērojams, kādu formu pieņem plastmasas detaļas, kad tās izkūst. Veicot ne pārāk sarežģītas manipulācijas, pagarinātāja shēma tiek nedaudz vienkāršota un tas ir atkal spējīgs funkcionēt.

Beigts ir!

Gāzes baloni pēc siltā ūdens procedūrām tiek saudzīgi iepakoti ar dažādiem pieejamiem materiāliem [lasi – lupatām], taču apkure ar pilnu jaudu joprojām nav darbināma. Nolemjam kaut kā iztikt, līdz varēsim iedarbināt kemperus un iegūt siltumu kaut vai tradicionālā veidā ar dzesēšanas sistēmas apkuri. Vismaz līdz siltākiem platuma grādiem izturēsim arī šādi.

Nu maziņajam būs siltāk

Izmantojot savu roku un kāju spēku, kemperi tiek izstumti no stāvvietas, lai izmēģinātu variantu ar iestumšanu. Šie mēģinājumi tomēr nav veiksmīgi, jo stūmējiem pietrūkst zirgspēku. Nākas plānot alternatīvas. Kamēr notiek iznešanās ar auto darbināšanas procesu, tikmēr Anta paspēj izslēpoties, bet vēl daži uzspēlē ko līdzīgu kērlingam ar sasalušu kōlu.

Tipa kērlings

Kad šķiet, ka pasaule ir sadevusies rokās, lai mums būtu grūtāk tikt no šejienes prom, tomēr parādās glābiņš cita somu puikas izskatā ar Fiat kravas busu.  Tas palīdz ar ievilkšanu iedarbināt “kantori”.

Ceļā pēc rūciena

Kad “kantoris” ir apsildījies un vairs nav draudu, ka to atkārtoti nevarēs iedarbināt, mēģinām ievilkt arī “skapi”. Taču nav tik vienkārši, jo vilcējam zūd saķere un uzkalniņā pirms šosejas augšā netiekam. Atkārtojam jau reiz izmēģināto procedūru ar ķēdēm un tas palīdz. Tā tiekam uz šosejas un drīz jau rūc arī otrs mūsu transportlīdzeklis. Komandas biedri ar gavilēm sagaida rūcošos auto un lec tajos iekšā, lai kaut nedaudz sasildītos. Tā nu izbraucam no Inari kempinga ar trīs stundu novēlošanos.

Ap 70km no Inari pabraucam garām Saariselkä tūristu centram un Kaunispää kalnam. Atceroties 2008. gadu, kad tur uzbraucām augšā, pārņēma neliela nostaļģija, taču bija skaidrs, ka ar šiem transportlīdzekļiem mēs varētu arī netikt līdz virsotnei. Tomēr netālu uz brīdi piestājam pie kāda ceļmalas krodziņa, kurš gan nestrādā, lai nedaudz izlocītu kājas.

Pieturvieta netālu no Saariselkä

Ziema, atšķirībā no Nordkina pussalas, kur vējš sniegu pūš no zemes prom, te ir pamatīga un kupenas dziļumā ir krietni virs ceļgala. Tomēr visi apkārtnes mazie celiņi ir kārtīgi izšķūrēti. Lai nebūtu pavisam garlaicīgi, izdomājam uzspēlēt “sunīšus” un līdz ar to dabūjam kārtīgi noskrieties. Toties arī sasildāmies.

Pēc trīsarpus stundām esam sasnieguši Sodankylä un vēl divas stundas vēlāk esam pie Polārā loka, Napapiiri. Jau nobraukti 316km. Šeit kārtējo reizi uzpildām degvielu.

Beidzot atkal meži un daudz sniega

Vēl pusotru stundu vēlāk esam izbraukuši caur Ivalo un gabaliņu aiz tā piestājam sānceļā, lai pavakariņotu. Vakariņu laikā notiek spontāna apmaiņa ar pārtikas produktiem, jo to patēriņš abās nometnēs tomēr ir atšķirīgs. Līdz ar to nejauši kopā ar izsniegto pesto porciju “kantorī” nonāk “skapim” piederoša  karote, kas drīz vien bargi rācijā tiek atprasīta. Tā kā negribam nepamatotus pārmetumus un, pasarg die`s, boikotus, apsolām to atdot. Drošs paliek nedrošs  juristi sastāda atbilstošu dokumentu karotes nodošanai. Līdz ar to nesaskaņas ir izsmeltas.

Karotes dokumentēta nodošana

Ir nolemts, ka vēl ir jāturpina ceļu, kamēr vien šoferiem tas ir fiziski iespējams. Tātad, par turpmāko mērķi uzstādām Oulu. Gāzes apkure turpina niķoties, tāpēc ceļā “skapis” veic nosalušā balona apmaiņu. Balonu rezerves mums ir pietiekamas. Beigās līdz Oulu tomēr neaizbraucam. Pēc īsas piestāšanas Ii nolemjam sākt meklēt nakšņošanas vietu. Tā kā netālu ir Baltijas jūras Botnijas līcis, mēģinām atrast piemērotu vietu kaut kur tā krastā. Ar otro mēģinājumu nonākam vietā, kur uzraksts vēsta, ka tā ir Praavan kalasatama, jeb Prāvas “zivju osta”. Nekādas ostas te patiesībā nav, tāpat kā arī nav zivju. Ir tikai laivu piestātne, bet pats līcis ir pilnībā aizsalis.

Ar visu kavēšanos un piedzīvojumiem līdz pustrijiem rītā mums ir izdevies veikt 520km. Šoreiz bez ballītēm un lielām diskusijām lienam guļammaisos. Debesis ir apmākušās un nav praktiski nekādu cerību ieraudzīt ziemeļblāzmu. Ārā jau ir krietni labvēlīgāka temperatūra, tāpēc arī no gāzes apkures ir  jūtams labums. Drošības pēc “skapis” atstāj dzinēju darbojamies, jo te ir tāda nomale, ka palīdzīgu roku vajadzības gadījumā tuvumā neatrast.