БАЙKĀLS 2011

Spītējot pesimistiskajai prognozei un vēlajai, vai arī visādi citādi agrajai gulēt iešanai, ekspedīcijas locekļi tiek izkustināti jau no pulksten astoņiem rītā. Elektroenerģijas piegāde ir atjaunojusies un mēs varam omulīgi sildīties pie elektro ventilatoriem.

Patiesībā jau nav nemaz tik traki, jo āra temperatūra turas starp mīnus 5 un 10 grādiem. Ziemīgi, bet samērā komfortabli. Veicam parastās rīta procedūras ar pārtikas vienību apzināšanu un ekspress ēdienkartes sastādīšanu. Kad rīta kalorijas ir uzņemtas, jādodas laukā un jāsameklē zem mašīnām atstātās zivis. Divas no tām tiek eleganti ar mačeti sadalītas reizinātājos. Pārējās divas pagaidām “nogalinātas” netiek.

Empīriski pierādīts: zais cērt zivi!

Lai cik žēl arī nebūtu, mums viesmīlīgais Arctic Hotel ir jāatstāj. Tāpat jāatstāj arī pašu Nordkina pussalu, jo jāsāk doties atpakaļceļā. Šeit pavadītais laiks pagāja negaidīti ātri. Mēs labprāt šeit vēl uzkavētos, tomēr jāpaspēj atpakaļ uz rezervēto prāmi, kurš būs ne gluži vienos (jo uz to mēs noteikti nepaspēsim), bet 10.februāra rītā gan. Līdz ar to uzsākam došanos atpakaļceļā jau plkst. 11. Taču, pirms atsāt Mehamnu, vēl sameklējam tuvāko viegli pieejamo geocache. Kā vēstīts aprakstā – meklējiet zem vienīgā sarkanā koka. Tas “koks” ir attēla fonā redzamie sarkanie žagariņi.

Pierakstāmies kā apmeklētāji kārtējā ģeoslēpnī

Saule spīd un, šķiet, nedaudz pat silda un mēs priecājamies par apkārtni – pakalniem un kupenām. Varbūt par slideno ceļu ne tik ļoti [tā šoferi].

Sniegpilna peizāža

Pie galvenā pussalas vienīgo 3 lielceļu krustojuma mēs pamanām vairākus sniega motociklus. Vairāku kilometru rādiusā nav neviena cilvēka. Ja iepriekš neizdevās izbraukt līkumu, tad vismaz uz tiem papozēt sev atļaujam. Kaut gan varētu jau arī izbraukt – visiem aizdedzes atslēgas uz vietas. Droši vien kāds no vietējiem, vai saimniekiem šo joku gan nespētu saprast…

Sniega motosesija

Tieši pusdienlaikā sasniedzam šaurāko zemes strēli, kas savieno Nordkina pussalu ar pārējo kontinentu. Sākumā veicam garu nobraucienu līdz jūras līmenim, priecējot acis par abiem fjordiem, kas šeit gandrīz savienojas. Tam seko tikpat garš kāpums. Mazliet neveiksmīga distances izvēle starp mašīnām, kas neļauj pietiekami ieskrieties, un “skapis” aiztraucas kalnā, bet “kantora” ātrums pamazām sarūk, līdz tas pusceļā līdz augstienei apstājas pavisam. Riepām zūd saķere ar apledojušo ceļu un, lai neriskētu, pēc pāris neveiksmīgiem mēģinājumiem uzsākt braukt liekus manevrus vairs neizveicam.

Par notikušo uzreiz ieklepojam rācijā un Pēteris jau kājām steidz palīgā. Beidzot ir iemesls likt lietā līdzpaņemtās riteņu ķēdes. Vēl viena palīglīdzekļu vienība, kas nebūs velti vizinājusies mums līdzi. Nedaudz izveicības un ķēdes ir uzkabinātas.

Kabinām ķēdes

Savukārt, kamēr mēs ņemamies ar ķēdēm, citi no glabātuves izvilkuši savu zivi un taisa bildes albumiņam “Draugos”.

Zivs darbībā

Auto lēni, bet pārliecinoši, drebinādamies it kā mēs pārvietojamies pa Latvijas bedrainajiem ceļiem, uzskrapstinās kalnā. Šeit uztaisām mazliet ilgāku pauzi, pirms došanās tālāk. Uzpildām no kannām rezerves degvielu, kā arī no Maximas kastēm saveidojam aizsegus mašīnu radiatoriem, jo tur iepriekš bijušie ir no tik plāna kartona, ka visi noļodzījušies. Bez šiem aizsegiem dīzelīšiem ir diezgan pagrūti uzturēt normālu darba temperatūru un līdz ar to arī salona apsilde ir par knapu.

Turpmāk izveicam vienu no ceļmalas pieturām, jo pamanām pa sniegu laiski bradājošu septiņu ziemeļbriežu, seši pelēki un viens balts, bariņu. Viņi gan nav īpaši noskaņoti piestrādāt par fotomodeļiem, tāpēc mums nākas tos iemūžināt no lielāka attāluma.

Zīmuļbrieži

Pēdēji saules stari šodien

Pēc trim stundām, kad esam veikuši ceļu līdz Tana bru ārā kļuvis ne vien tumšs, bet arī krietni vēss. Un tas ir, maigi izsakoties. Piestājuši uzpildīt degvielu, komandas biedri aizstaigā līdz tuvējam veikalam, uz kura novietotais elektroniskais termometrs skaidri brīdina, ka joku nebūs. Vienīgi tas nespēj izlemt, cik tad auksts patiesībā ir un ik pēc laika uzrāda te -34, te -35 grādus.

Saulei būs kost un tas ir trendīgi. Brīvs tulkojums no norvēģu mēles.

Arvienvārdsakot, ievelc gaisu un visi puņķi degunā sasalst vienā mirklī. Mēs ļoti ceram, ka šīs ir tikai pārejošas grūtības, ko apliecina fakts, ka, nonākuši uz Norvēģijas un Somijas robežas – Utsjoki – ārā ir vairs “tikai” – 30.

Piecdesmit kilometrus tālāk rācijā atskan ierosinājums piestāt ceļmalā, lai paskatītos debesīs. Izskatās, ka šeit tās vēl ir skaidras un, iespējams, varēsim novērot ziemeļblāzmu. Iegriežoties ceļmalas stāvvietā, mēs nejauši sabojājam pāris vietējiem čaļiem fotosesiju. Viņu trijkāju balstīto fotokameru objektīvi ir pavērsti debesu virzienā. Izslēdzam savas gaismas un atvainojamies par traucējumu. Tomēr neko debesīs šeit tā arī neieraugām un drīz vien braucam tālāk.

Ap pusdesmitiem pēc visiem piedzīvojumiem esam norullējuši 380km un otro reizi nonākuši kempingā pie Inari ezera. Šoreiz piestājām šeit ar nolūku, lai nebūtu jāsitas apkārt pa nezināmām un nepārbaudītām vietām, kur mūs atkal varbūt atteiktos pieņemt. Noparkojamies savās iepriekšējās vietās un pamazām iekarojam jau zināmo virtuvi. Un tas nekas, ka jāēd pēc sešiem – ceļojumā tas neskaitās…

Jo kas gan var būt labāks par kartupeļu biezputru pēc pusnakts?

Ārā nav nekāds maija mēnesis, taču nav arī jamirī nost, jo -23 grādus pagaidām uzskatām par pieņemamu kompromisu. Debesis ir vairāk apmākušās, nekā skaidras un gaisā virmo, jā – virmo, nevis krīt, ļoti smalki sniega kristāli. Pateicoties tiem, virs pretim braucošo auto lukturiem un arī laternām veidojas tumsā ļoti izteikti gaismas stabi.

Tiek veikti arī atsevišķi mēģinājumi fiksēt ziemeļblāzmu, taču tā nav tik ļoti izteikta kā redzējām iepriekš.

Gaismas stabi

Mazliet skaistuma

...

Pēc vakariņām tiek ierosināta pastaiga pa ezera ledu. Te ne tikai vērojam ziemeļblāzmu, bet daži arī pamanās pavārtīties sniegā, taisot “eņģelīšus”. Nosoļojuši palielu līkumu, atgriežamies kempingā savos apartamentos. Te arī konstatējam, ka Agnese uz ezera ir pazaudējusi savu lukturīti. Cerams, atradīsies. Pirms gulēt iešanas “kantorī” un “skapī” tiek sarīkotas nelielas paralēlās ballītes. Vispār jau tādas mierīgas un viss tiek noturēts rāmjos. Ap trijiem no rīta citādi nemaz nevar būt.

Viss tiek kontrolēts!

Drīz jau arī visi lien savos guļammaisos. Neskatoties uz darbojošos gāzes apkuri un elektrisko ventilatoru pūlēm, nevarētu teikt, ka mājoklī ir ļoti silti. Tāpēc drēbes paliek nenovilktas. Jo mēs varam to atļauties…