Ziemeļblāzmu meklējot. 4.diena
Šoreiz mostamies puslīdz vienādi un laicīgi pirms plkst. 10. Neliela pastaiga pa teritoriju līdz ezera krastam, saullēkta sagaidīšana un tad okupējam kopējo virtuvi, kur top brokastis. Mums jāpaspēj savest sevi un saimniecību kārtībā, lai līdz plkst. 12 pazustu no kempinga. Tas mums arī izdodas.
- Krastā pie Inari ezera parkojas laivas un lidmašīna
- Virtuves telpa atbilstoša mūsu ceļotāju grupas lielumam
Atliek vien pieminēt, ka šī laikam bija pirmā polārā nakts, kad “aizsala” kemperu apsildes sistēma. Lai arī ir tikai nedaudz auksts, laikam jau gāzes baloniem tas īsti nepatīk un ik pa laikam nākas spiest gāzes padeves sistēmas pogu kombināciju, lai tā atsāktu darboties. Tomēr tas tāds nieks vien ir.
Pirms plkst. 15 sasniedzam pēdējo Somijas ciemu pirms Norvēģijas robežas Ohcejohka [Utsjoki]. Uz īsu brīdi piestājam degvielas uzpildes stacijā, pabrīnāmies par piedāvātajiem gadžetiem un tad šķērsojam Tana upi.
- Ai, es te atbraucu uzpildīties!
- Somijas – Norvēģijas robeža
Tālāk dodamies pa ceļu, kas ved gar šo upi un piestājam pusdienot apmēram 10km pirms Tana bru, kur ceļš sadalās un esam plānojuši tālāk doties uz Kinnarodden pussalu. Ceļi atkal kļuvuši šaurāki un slidenāki un papildus tam vēl arī sākas kalnu posms ar serpentīniem. Vietām nav nemaz tik viegli uzbraukt pacēlumā, kā arī novaldīt kemperi, strauji braucot no kalna. Tomēr iztiekam bez nepatīkamiem starpgadījumiem.
Ap pusdesmitiem vakarā, kad redzam, ka ārā debesis kļuvušas skaidrākas, piestājam ceļmalā nolūkā pavērot debesis. Kaut kāda savāda gaisma debesīs ir redzama, taču tā nav pārāk izteikta, lai paskatoties, droši varētu teikt, ka redzam ziemeļblāzmu. Tiek liketa lietā fototehnika un uzstādītas garās ekspozīcijas un…pēc neilga laika atskan sajūsmas saucieni. Esam noķēruši pirmos ziemeļblāzmas kadrus.
- Pirmā nomedītā ziemeļblāzma!
Top vēl vairāki mēģinājumi iemūžināt notikumu, taču saprotam, ka mums jādodas tālāk. Tāpēc savācam savas uzpariktes un kāpjam mašīnās, lai mērotu atlikušo ceļu līdz Gamvik pussalai.
Pirms pusnakts esam Mehamnā un drīz jau arī Gamvikā. Lai mums netraucētu pilsētas gaismas, pārvietojamies uz 4km attālo Slettnes, kas ir dabas rezervāts un arī vistālāk ziemeļos esošā bāka. Te paliekam stāvlaukumā klajā laukā un līdz plkst. 3 rītā top fotomāksla – ziemeļblāzmas loks un arī vertikālās svītras ir labi samanāmas arī ar neapbruņotu aci. Nometnē valda prieks un gandarījums par sasniegto. Mazliet saguruši, bet priecīgi dodamies gulēt, cerībā, ka kaut ko līdzīgu spēsim saskatīt arī vēl atlikušajās dažās naktīs aiz polārā loka.
Statistikai: no Rīgas līdz tālākajam ceļojuma punktam esam veikuši 1895km; dienā nobraukts 431km.
Pēdējā bilde – naissss…
Ceļojuma stāsta turpinājums tiek ļoooooooooti gaidīts!
Biju lasījis, ka Norvēģijā arī ir baigi skaistās ziemeļblāzmas. Būtu nereāli kruti, ja varētu salīdzināt, vai tomēr tā teritorija kaut ko ietekmē vai nē. Un jā, pedējā bilde – pilnīgs kickass ;)
Protams, atrašanās vieta ietekmē. Jo vairāk uz ziemeļiem, jo būs vieglāk novērojama un intensīvāka.
Latvijā jau to var novērot lielākoties, kad ir augsts KP indekss un arī tad debesu pamalē.
Un šeit pēdējā bilde jau faktiski ir pirmā, kad ar neapbruņotu aci gandrīz nekas nebija saskatāms.