Ziemeļblāzmu meklējot. 3.diena
Lai gan esam sarunājuši, ka modīsimies samērā agri, „skapī” no rīta priekšroka tiek dota miegam un „kantora” komandas pārstāvju centieni braucējus pamodināt tiek uzņemti ar „acu zibeņiem” un stingri norāti. Neskatoties uz šo mazo nesaprašanos, kur ir rīts un kur – vakars, pēc plkst. 11 braucēju pēcballes atveseļošanās process tomēr notiek, un paēduši, nodarām tādu noderīgu lietu kā līdzpaņemto pārgājiena slēpju sagatavošanu lietošanai. Tas gadījumam, kad nonāksim vietā, kur šīs slēpes varēs likt lietā. Tā, lai to bez kavēšanās varētu sākt darīt. Katrs izvēlamies savus slēpju pārus, sirsnīgi iesmērējam slēpes ar sveci un daži no mums atvēzējas izbraukt pāris kilometru lielu līkumu turpat pie Polārā loka tūristu centra pa skaisti piesnigušo mežu. Sajūtas ir ļoti labas, jo ir daži grādi zem nulles, mīksts sniegs un slēpes lieliski slīd.
Divi koki pie kāji un aidā!
Pēc šī pasākuma, protams, ka tiek apciemots vietējais suvenīru veikals, kā arī Santa Klausa īpašā pasta nodaļa. Tā teikt, atbalstām Somijas preci.
Polārā loka tūristu centrs
Slēpes novietojam atpakaļ bagāžas nodalījumā, pusdienojam un atkal esam gatavi braukt. Ne jau tā, ka uzreiz, bet ap plkst. 16, kad iestājusies tumsa. Tā sanāca. Apkārt sniega kļūst arvien vairāk un nu jau izskatās pēc tādas kārtīgas ziemas. Par laimi aukstums turas normas robežās un mums nav neatvairāmas vajadzības uzvilkt vissiltākās bikses un pārkurināt savas dzīvojamās telpas, tādējādi tērējot gāzes krājumus.
Tā kā esam izbraukuši salīdzinoši vēlu, tad pēc piecām stundām mums jau jāsāk meklēt piemērotu mājvietu nakšņošanai. Doma ir par kādu no ceļā esošajiem kempingiem, lai beidzot visi varētu pienācīgi ieiet dušā un nomazgāt lielceļu putekļus. Tomēr izrādās, ka šis nav tas vieglākais uzdevums. Ne jau nomazgāties, bet gan atrast vietu, kas būtu gatava uzņemt mūsu kolchozu. Pirmoreiz aplaužamies pie Ivalo robežas, jo pirmā kempinga risepšenā mūs informē, ka viņiem neesot ne dušas, ne arī elektrības. Te mūs „pasūta” uz nākamo kempingu pilsētā, taču tajā laikam jau uzskata, ka plkst. 22 ir tas laiks, kad visiem normāliem cilvēkiem viesu māju apkalpošanā ir nevis jāstrādā [vismaz jābūt pieejamiem] un jāgaida tūristus, bet jāsapņo sapņu seriāla trešās sezonas sesto sēriju. Mums tiek pateikts: „vai tad jūs neredzat, ka mēs nestrādājam?” Dodamies uz netālo Hotel Ivalo. Šeit pavīd cerība vismaz uz dušu, bet reception darbiniekiem tomēr esot jāpakonsultējas ar vadību, vai viņi mūs drīkst tā vienkārši ielaist tikai nomazgāties. Beidzot pēc 10 minūtēm tomēr saņemam atbildi. Nekā nebūs. Vēlreiz atgriežamies pirmajā kempingā, cerībā, ka tomēr izdosies kaut ko sarunāt, tomēr bez pozitīva rezultāta. Turpinām ceļu uz ziemeļiem un iebraucam Ukonjarvi kempingā. Visur deg gaismas, bet neredz nevienu pašu cilvēku. Pie durvīm zīmīte – zvanām pa norādīto telefona numuru. Saimnieks saka, ka varam iet uz konkrētu māju pārbaudīt dušu un tad jau varēsim palikt. Tikai jāsagaida pārvaldnieci.
Enerģiskā somu madāma ierodas pēc 10 minūtēm, sākumā ir gatava pakalpot, bet tad kaut kā sabīstas, vai kā un pasaka mums nē. Vienīgais, mums palīdz ar padomu, ka varam cerēt atrast vajadzīgo 30km attālajā Inari. Nekas cits neatliek kā doties turp. Plkst. 23 esam klāt, zvanām.
Ja jums vajag naktsmājas - zvaniet!
Ierodas puisis un pēc žēlabaina situācijas izklāsta kempingā pie Inari ezera mums tiek atļauts noparkoties, pieslēgties pie elektrības un izmantot dušas telpas, kā arī kopējo virtuvi. Laime pilnīga un mums pat vairāk nekas nav vajadzīgs. Izmantojam visas piedāvātās labierīcības, pavakariņojam un dodamies pie miera. Sapņot par ziemeļblāzmām…
Kopā esam nobraukuši turpat 1500km, no kuriem šodien veikti 297km.
