БАЙKĀLS 2011

Otrā februāra rītā mūs modina ne jau blakus esošās šosejas trokšņi, bet gan kaimiņu ekipāžas pārstāvji, kuri skaļi klauvē pa ne pārāk biezajām kempera sienām.  Laikam jau pietiek gulēt, jo ir jau plkst. 9 un jāsāk rosīties un gatavot brokastis. Mūsu abu transportlīdzekļu priekšrocība ir tā, ka to var izdarīt soļa attālumā no gultas.

Pieticīgas brokastis ceļotāju gaumē

Diezgan ātri tiekam skaidrībā ar pārtikas kastēs esošajiem priekšmetiem un pēc nepilnām divām stundām jau esam ceļā. Priekšā vēl pietiekami daudz braucamā ceļa un mēs droši nezinām, kādi apstākļi mūs sagaida. Gabaliņu pirms Lahti veicam kārtējo degvielas uzpildi, tad vēlāk organizējam vēl atsevišķas„pīīī”-pauzes, bet citādi nekā diži interesanta.

Ap plkst. 16 piestājam papusdienot ļoti prozaiskā vietā, kas saucas Pihtipudas, lai papusdienotu. Pavisam netīšām katrai mašīnai ir izveidojies kodētais nosaukums- viena ir „skapis”, bet otra „kantoris”, jo pirmajā sagadījās, ka rācija kādā atbildīgā brīdī skanēja no skapja, savukārt otrajā mašīnā Agnese uzņēmās noliktavas pārziņa lomu un skrupulozi sakārtoja visas lietas skapjos un kastēs ar aprakstiem. Kārtībai būs būt.

Pusdienās „kantorī” ar meiteņu gādību tapa pavisam vienkāršs ceļojuma ēdiens – kotletes. Taču vēl pirms tam „kantorī” pavisam spontāni sākās dejas, jo mūzikas atskaņotājā ieskanējās labs Chemical Brothers gabals. Nav zināms kā tas izskatījās no ārpuses, taču iekšpusē skaidri varēja just, ka mūsu kemperis diezgan stipri līgojas.

Kulinārās izvirtības komunālajā virtuvē

Brauciena turpinājumā pārvietojamies pa „garlaicīgajiem” Somijas ceļiem, kur vienīgā izklaide ir skatīšanās un kupenām, klintīm un sasalušajiem leduskritumiem uz tām.

Garlaicīgā Somijas šoseja

Tie no lielceļiem parastajiem pamazām kļūst par mazceļiem ledainajiem. Sākumā braukšana pa tiem nav pārāk omulīga, jo ir jāpierod kā kemperis uzvedas; vēlāk jau slidināšanās un kemperu drifts kļūst par ierastu lietu. Jāuzmanās tikai no vietējiem braucējiem ar fūrām un autobusiem, kuri brauc tā, it kā būtu nemirstīgi… Un pat nepateiksi, ka tie ir „lēnie” somi.

Tuvojoties dziļajai naktij, piestājam kādā autobusu pieturā, kur izvēršas spontāna  slidināšanās pa braucamo daļu. Tik tā var īsti saprast, cik patiesībā slidena tā ir. Jandalēšana ir diezgan droša, jo tagad satiksmē piedalās gandrīz tikai mūsu mašīnas.

Nedaudz paslidinājāmies

Saelpojušies svaigu gaisu, varam jauniem spēkiem turpināt ceļu. Un tā, neilgi pēc pusnakts esam sasnieguši Polāro loku un paša Santa Klausa mājvietu. Tā kā šeit viss ir tukšs un kluss, tad vienīgo jautrību radām mēs paši – izstaigājam teritoriju, fotografējamies un vizināmies ar turpat uz vietas atrastajām ragaviņām.

Komandas biedri iejūtas briedītī un Salavecī (?)

Šķita jau, ka drīz pēc ierašanās dosimies pie miera, taču notika pavisam citādāk. Mūzikas skaņas izprovocēja ballīti sākumā „kantorī”, bet, kad šī telpa kļuva par šauru, tad masveida dejas notika ārā stāvvietas laukumā, par pārsteigumu vietējam sniegu tīrošā traktora vadītājam. Ja pamata diskotēku beidzām ap pieciem, tad „skapī” jautrība sita vilni vēl līdz septiņiem rītā… Tomēr dažas stundas ir jāpaguļ un beidzot visā nometnē iestājas miers.

Esam veikuši līdz šim garāko pārbraucienu – 825km.