Sākums > Vispārīgi > Baikāls 2011 ekspedīcijas kopsavilkums (30.06.-03.07.)

Baikāls 2011 ekspedīcijas kopsavilkums (30.06.-03.07.)

Kārtējais saulainais, nu jau 30. jūnija rīts sākas neilgi pirms pl. 8. Ir silts un arī visi kodīgie kukaiņi jau ir modušies un sāk savu „darbiņu”. Iepriekšējā vakarā mazgātās drēbes tomēr nav paspējušas izžūt, tāpēc ļaujam tām vēl vēdināties, kamēr paši brokastojam. Ap pl. 10 dodamies atpakaļ lielceļa virzienā, kas nav tālāk par puskilometru no mūsu nometnes. Izdangātais ceļš ar vairākām bedrēm dara savu – pēc nepilniem 100m Iveco ieslīd dziļās risēs un „apsēžas” uz vēdera. Tikmēr fillmore jau pamanījies veiksmīgi tikt cauri sliktākajam ceļa posmam. Tā kā taigā koku netrūkst, izvinčojamies 10 minūtēs un varam virzīties tālāk, kur vairs nav tik skarbi dubļi.

Kad esam tikuši līdz pirmajai peldvietai pie tilta, ieraugām tāda paša modeļa UAZ busiņu kā mūsējais, ar „Rosņeftj” atšķirības zīmēm. Tajā kāds vīrs skarbi mūs norāj un piedraud ar arestēšanu par to, ka atrodamies naftas vada aizsardzības joslā. Mēģinām pa taisnāko ceļu tikt prom, kas arī izdodas. Pie tilta tiek konstatēts, ka nometnes vietā palikušas Dakņa sandales. Viņš ar Līvu kājām iet tām pakaļ un atklāj, ka skarbo naftas vada vīru brigadieris tikmēr slepus liek upē tīklus. Lūk, tikumi…

Pl. 11:40 iebraucam Krasnojarskā un uzreiz papildinām degvielas krājumus. Mums par laimi satiekam kādu vietējo, kas pienācis aprunāties un paskaidro mums īsāko ceļu, kur pirmajā mikrorajonā varam atrast gan pieeju internetam, gan arī pastu un migrācijas dienestu. Visu atrodam bez jebkādas maldīšanās, tikai jāgaida pēdējās iestādes darba laika sākumu, lai beidzot tiktu skaidrībā, kas ir ar Krievijā noteikto reģistrācijas režīmu ārzemniekiem. Kad visu esam noskaidrojuši un izdarījuši, blakus stāvvietai no izbraukuma tirdzniecības vietas nopērkam olas, kuru krājumi mums beigušies. Pārdevēja, pretēji līdz šim sastaptajiem cilvēkiem, ir reti nelaipna. Vietējā pasta eksotika tiek novērtēta ar pastkaršu un marku iepirkšanu. Telpas un iekārtojums – reāls 80-to gadu vintāžs.

Kamēr lielākā ekspedīcijas dalībnieku daļa izpēta apkārtni, tikmēr abi Pēteri salabo Iveco darboties negribošo dzesēšanas ventilatoru, ierīkojot tam manuālu ieslēgšanās vadību.

Pl. 15:20 sākam virzību laukā no pilsētas, atrodam apvedceļu, kas pēc kāda laika atkal mūs ieved pilsētas teritorijā, taču pēc stundas beidzot esam laukā. Pēc pāris stundām veicam auto pilotu maiņu un svaigākiem spēkiem ap astoņiem vakarā sasniedzam pilsētu Kansk. Pie iebraukšanas tajā interesantākais apskates objekts ir ceļmalā izvietotais armijas lidlauks ar reaktīvajām lidmašīnām tajā. Mēs dodamies pa apvedceļu un piestājam pavakariņot blakus nelielam ezeriņam lielā pļavā netālu no pilsētas robežas. Šeit vairums izpeldas un pie mums atnāk aprunāties daži vietējie jaunieši, kā arī drīz pār galvām pārlido viena militārā reaktīvā lidmašīna.

Vakariņošana netālu no Kanskas

Vakariņošana netālu no Kanskas

Atsākam braukt ap pl. 23 ar kārtējo pilotu maiņu. Esam vienojušies, ka turpināsim ceļu nonstopā līdz nākošās dienas vakaram, lai ātrāk nokļūtu galamērķī.

Nakts brauciens

Nakts brauciens

Ceļi ne visur ir pārāk labi un sanāk, ka līdz trijiem 1.jūlija naktī, kad kādā degvielas uzpildes stacijā izlokām kājas, esam veikuši tikai 420km. Pārmaiņus te guļam, te mostamies, galvenokārt ceļa nelīdzenumu dēļ. Pret rītu tuvojamies pilsētiņai Tulun, kur mums būs jānogriežas uz cita ceļa. Apkārtne jau ir skaista – pakalni ar priežu un egļu mežu, ļoti reti ir kāds purvs, visapkārt migla. Tikai tas ceļš… Blakus vairāku desmitu kilometru garumā tiek būvēta jauna autotrase un nākas vilkties ne ātrāk kā 20 km/h pa šeit ierīkoto pagaidu granteni. Naktī atkal „pazaudējam” vienu stundu, jo iebraucam citā laika joslā. Šoreiz mums turpceļā tā ir pēdējā. Beidzot ap pusdesmietiem sasniedzam Tulun, kur uzreiz stājamies uz uzpildi un remontu. Fillmore nepieciešams pieregulēt sajūgu, savukārt, Iveco kravas telpā no skarbās kratīšanās ir nolūzis viens plaukta stiprinājums.

Plaukta remonts Iveco

Plaukta remonts Iveco

Pēc brokastīm dodamies tālāk, līdz karstumā saguruši (ir vairāk par +30) piestājam atpūsties un atsvaidzināties pie tilta pāri Tanguikas upei.

Vēlāk pēcpusdienā ap pl. 16 pāris stundas pavadām Bratskā, kas ir milzīga, starp pakalniem izpletusies pilsēta. Šeit galvenie apskates objekti mums ir pārtikas veikali (gribam pienu un svaigus dārzeņus) un, protams, milzīgais HES aizsprosts, pie kura uzkavējamies vairākas minūtes. Nedaudz kilometrus aiz pilsētas atkal sākas grantene, līdz ar ko zaudējam ātrumu – abas mašīnas, braucot pa to, dabū lēkāt kā sienāži. Tikai ap pl.19 nonākam sādžā Vidim, kur ir neveiksmīgs mēģinājums uzpildīt fillmore ar degvielu. Stacijas operatore, sieviete gados, banku karšu termināli laikam izvilka no pagaldes pirmo reizi karjeras laikā. Skaidru naudu pietaupām vēlākam laikam, jo degvielas vēl kādam laikam pietiek. Šeit arī mums pastāsta, ka turpmākais ceļš līdz Ustj-Kut un Severobaikaļskai varētu būt tikai grantēts. Un tie ir vairāki simti kilometru…

HES aizsprosts Bratskā

HES aizsprosts Bratskā

Pēc stundas sākam meklēt nakšņošanas vietu un pirms tā vēl apjaušam, ka neesam uzpildījuši dzeramā ūdens kannas. Izvēlamies doties kādas nomaļas dzelzceļa stacijas virzienā, pie tam pa ceļu, kas nav iezīmēts kartē un laimīgi uzduramies avotam, kur ierīkota ūdens ņemšanas vieta.

Kartē sānceļi te iezīmēti tikai daži un tie lielākoties apraujas taigā. Dodamies uz priekšu un pa vienu tādu braucam taigā iekšā un pie tiltiņa pāri nelielai upītei Irejek izvēlamies palikt nakšņot. Šajā braukšanas maratonā esam veikuši turpat 1200km.

Gatavojam vakariņas un ierobežotajā platībā, kur nu varam, saceļam teltis. Tiltiņš pār upi nesen mainīts un vecās konstrukcijas izmantojam kā malku, turpat ceļmalā nesenā ugunskura vietā sakurot savējo. Ugunskurā folijā tiek cepti pirms dažām dienām iegādātie kartupeļi, kā arī gatavoti dārzeņu salāti. Sanāk gardum gardi.

Kartupeļu cepšana pie Irejek upes

Kartupeļu cepšana pie Irejek upes

Ap pusnakti pie mums piestāj kāds vīriņš ar UAZ busiņu, kas stāsta, ka nedēļu dzīvojot taigā un te atbraucis nomazgāties. Stāsta arī par tikšanos ar lāčiem un, ka to taigā netrūkst. Par ceļiem viņš zina teikt, ka tie tiešām turpmāk būs slikti. Vismaz pirms pāris gadiem, kad viņš pēdējoreiz devies uz Ustj-Kut, tā esot bijis…Dodamies gulēt pirms vieniem naktī ar domu, ka celsimies astoņos.

Laikam telefoni ir izlādējušies, meklējot zonu (tās nebija jau vairākus desmitus kilometru), jo 2. jūlija rītā modinātāji neskan. Tauta mostas tikai pēc pusdesmitiem. Laukā jau karsē un pilns ar dunduriem un knišļiem. Tiem par spīti pabrokastojam un atsākam vizināšanos. Vairākus kilometrus braucam pa granteni, līdz mums par pārsteigumu parādās asfalta segums. Vietām sadragāts, taču tas vienalga ir labāk, nekā elpot putekļus. Dabūjam izbaudīt šo prieku ilgāku laiku, pirms ceļa segums atkal mainās. Nekas neatliek kā aizvērt logus un elpot putekļus, kas tāpat atrod ceļu līdz auto salonam. Āra temperatūra brīžiem sasniedz +35 grādus un mums ir diezgan silti…

Ceļš līkumo gar Kut upi, brīžiem attālinoties un atkal pietuvojoties. Braucam garām vairākiem vasarnīcu ciematiem, bet garām slīd 700 līdz 1000m augstas kalnu virsotnes. Pēc vairāku stundu kratīšanās ap četriem pēcpusdienā atkal uz ceļa parādās asfalts. Vismaz kaut kāds, tas vēl pēc stundas mūs aizved līdz nākošajam pieturas punktam – pilsētai Ustj-Kut. Šeit pirmajā lielākajā veikalā iepērkamies. Beidzot arī tiekam pie omuļa – zivs, kuru noteikti jānogaršo, esot šajā pusē. Pagaidām tā mums ir tikai konservu izskatā. Veikalā redzējām arī Latvijas šprotes. Dārgi. Mazā bundžiņa maksā 90 santīmus.

Iepirkšanās veikalā Ustj-Kutā

Iepirkšanās veikalā Ustj-Kutā

Lai iegūtu skaidru naudu, kura turpmākajā ceļā varētu būt ļoti noderīga, sākam pēc pārdevējas sniegtās norādes meklēt bankomātu. Beidzot pie stacijas atrodam tādu, kas ar mums „draudzējas”. Pilsētā esam pavadījuši jau stundu, tāpēc sākam pēdējo turpceļa posmu līdz Baikāla ezeram – pilsētai Severobaikaļsk, no kuras jau rītdien uzsāksim ceļu apkārt ezeram.

Līdz pilsētai tomēr šodien netiekam, jo ceļa apstākļi neļauj pārvietoties ātri. Ap deviņiem vakarā stājamies nost pie nelielas upītes, kuru šajā vietā šķērso gan auto, gan arī dzelzceļa tilts. Ja nebūtu abu minēto trokšņu elementu, vieta nometnei būtu ideāla, jo šeit odu un knišļu gandrīz nav. Mazgājam ceļa putekļus, kurinām ugunskuru un vakarā atkal gatavojam ugunskurā ceptus kartupeļus ar dažnedažādām piedevām, tai skaitā, mūsu ēdienkartē ienācis arī mazsālīts omulis. Varen jaukā pasēdēšana beidzas tikai ap diviem naktī.

Kā sarunājuši, 3. jūlija rītā pl. 8 visi esam augšā. Ja vakarā pie upes bija vēsāks, nekā uz dažus metrus augstāk esošā ceļa, tad tagad aizvējā pamatīgi cepina saule. Pie mums piebrauc arī viens vietējais no netālās sādžas, kurš vēlas aprunāties. Lai arī trīsreiz skaidrojam, ka esam no Latvijas, tas līdz viņam neaiziet.

Sēžamies mašīnās pusvienpadsmitos un pēc nepilnas stundas sasniedzam 50km attālo ciematu Magistraļnij. Šeit beidzas 40km garais asfalta posms un līdz pl. 13:15 atkal kratāmies un ēdam putekļus, līdz sasniedzam ciematu Uļkan.

Neliela pietura ciematā Magistraļnij

Neliela pietura ciematā Magistraļnij

Pēdējie 200km mums izrādījās tie smagākie, jo ceļš cauri pēdējai kalnu grēdai nebija nav nekāds vieglais. Grants trepe, vai nelīdzens akmens segums, upju brasli, šaubīgi tiltiņi utt. Vidējais ātrums ir krietni zem 20km/h. Vienā no atpūtas vietām, sākot kustību, pilnīgi nejauši tiek izgāztas Iveco sānu durvis. Tikai tad piefiksējam, ka esam arī sākuši kustību ar neaizvērtām aizmugures durvīm un uz ceļa noliktā rezerves daļu kaste nav ielikta bagāžas nodalījumā. Karstums (ārā ir +35) laikam ir mūs piebeidzis. Pie tam tieši pirms augstākās kalnu pārejas (1000m virs jūras līmeņa) fillmore paliek bez bremzēm. Pirmo reizi ņemam to cietajā sakabē.

Tilts kalnu pārejā

Tilts kalnu pārejā

Šādi turpinām ceļu līdz pat Severobaikaļskai, kuras robežu sasniedzam pl. 22:40. Pēdējos kilometrus abās mašīnās visi nepacietībā trinās un vēro katru ceļmalas kilometru atzīmi. Aiz pilsētas ieraugām ilgi gaidīto ezeru un visi pēc smagās dienas priecīgi iespiedzas. Pilsētā vēl izmetam nelielu loku un dodamies meklēt vietu nakšņošanai, protams, pie ezera. Piecus kilometrus uz dienvidiem atrodam nelielu sānu ceļu, pa kuru braucot atduramies pie augsta žoga un vārtiem. Apkārt tumšs, kaut kā izdodas apgriezties šaurajā vietā un pāris simtu metru atpakaļ piekļūstam pie krasta. Līdz ezeram gan ir savi 150m, taču tas netraucē. Šī atpūtas vieta nav tā tīrākā, bet meklēt citu pusvienos naktī vairs nav ne spēka, ne vēlēšanās. Pirmo reizi visa brauciena laikā vakariņās tikai maizītes, iztiekam pat bez tējas un kafijas. No krasta pūš silts vējš, nav neviena insekta, tāpēc vēl nosēžam, runājoties, līdz diviem naktī, kad ejam gulēt. 4. jūlijā paredzēta fillmore remonta diena, tāpēc mums vairs nekur nav jāsteidzas un nevajag mosties ne piecos, ne astoņos no rīta.

Pie Severobaikaļskas robežas. Fonā Baikāla ezers

Pie Severobaikaļskas robežas. Fonā Baikāla ezers

Birkas: ,
  1. egita
    July 11th, 2011 at 08:18 | #1

    Vakar un šodien spotlive rāda tādus brīnumus, ka gandrīz negribas ticēt. Vai tiešām komanda taisa tādus labirintus savā maršrutā??!

  2. Ginc
    July 11th, 2011 at 09:24 | #2

    Izskatās ka brauc starp klintīm un GPS gļuko.

  3. July 11th, 2011 at 13:09 | #3

    Izskatās, ka komnda uz dažām dienām iezstrēgusi kalnu ielejā. GPS signāls lēkā, jo kalnu rajonos ir GPS signāla uztveršana ierobežota – tāpēc signāls ir neprecīzs un tā lēkā, kaut komanda stāv uz vietas. Man domāt, ka kalnos komanda sastapusies ar reālu bezceļu. Tikai šodien ap pl 12,00 sākusies kautkāda kustība Baikāla virzienā. lai veicas.

  4. Ginc
    July 11th, 2011 at 13:32 | #4

    Mja, tomēr brauc pa 110o ziemenieku. Nu lai veicas. Irkutskieši baigi brīdināja lai tur nelienot.

  5. raimonda
    July 11th, 2011 at 14:03 | #5

    Mjā, un likās, ka pie mums ceļi baisi un putekļaini…

  6. Susaņins un Gideons
    July 11th, 2011 at 19:48 | #6

    Dievs apžēlojies, vi’nji tak nevedujet čto TVORJAT! Gar Austrumu krastu nevar izbraukt ar mikri’niem, kaut arī krievu ražojuma… Tur NAV CEĻU!!! bet ir burjati un lāči! ;)

  7. Ginc
    July 12th, 2011 at 10:34 | #7

    Ziņas no Baikāla otras puses – lietus līst, upes uzplūdušas :( Cerams ka austrumu krastu tas neskars.

  8. July 12th, 2011 at 21:08 | #8

    izskatās ka kustība notiek. Aizdomīgi ātri – cerams nav laidušies pa straumi :)

  9. Gideons un Susaņins
    July 13th, 2011 at 11:27 | #9

    Klau, draugi un domubiedri- varbūt laiks sākt runāt par viņu glābšanu? Viņi ir ieberzušies ziemas ceļā- zimņikā… Un tur vasarā braukt nav paredzēts- nav aizsalušas upes un purvi- līdzenākās vietas tais kalnos, kur ziemā kāds vismaz braukā. Mašīnas nāksies pamest taigā uz zieu- lāčiem un brurjatiem, visticamāk, ja neko nedarīsim! Varam tagad vismaz sākt sarunas par degvielas, trosu, plostu, elektorģeneratoru un klinšu drupinātāju nogādāšanu ar helihopteri… Tur iespējams iedarbināt mehānismus- ka par viņiem sākt uztraukties, ir tādas opcijas Krievijā. Vai arī sūtam ziņu ekspedīcijai- griežaties nekavējoties atpakaļ, kamēr vēl esat pie ziemeļu gala ezeram. Pirms brauc uz priekšu pa zimņiku- kādam vajaga iet pa priekšu 5 km un jāskatās ceļš, tad būs reālā situācija skaidra. Ar ko iespējams sazināties???
    Pievienojaties:
    http://www.draugiem.lv/group/16019741/sibirijas-brauceju-tur-inform

  10. July 13th, 2011 at 12:14 | #10

    mīļie cilvēki, nu nevajag panikot. jāsaprot, ka TAS ir TAS, ko šī kompānija gribēja, par ko sapņoja un ko nu beidzot dabūn. glābt viņus no kā? no pašu trakajām galvām?? lielas aizdomas, ka sen gadus jau pa vēlu :D
    kamēr vien pienāk ziņa, ka tiek kurta guns un nepienāk ziņa, kura atbilst sarkanajai pogai, vēlreiz lūdzu, NEPANIKOJIET. Irkutskā ir mūsu cilvēki (vietējie, t.sk., ar atbilstošu tehniku), ar kuriem ir vienošanās par konkrētām darbībām “sarkanās pogas” gadījumā. ja tomēr ļoti gribas kā līdzēt – joprojām tiek pieņemti un, pie pirmās izdevības, nodoti ekspedīcijas rīcībā ziedojumi. vairāk skat. http://baikals.lv/krajkasite/

  11. Reinis
    July 13th, 2011 at 12:50 | #11

    Lasot Gideons un Susaņins komentārus, gribas vaicāt to autoram – cik tieši reizes viņš ir braucis apkārt Baikālam pa konkrēto maršrutu?

  12. Gideons un Susaņins
    July 13th, 2011 at 16:37 | #12

    Es vispār pie Baikāla neesu bijis, bet Sibīrrijā esmu katru gadu- ja tas uztrauc Reini!
    :)) Normāli latviešu tajožņiki tur nebrauc- vnk. tur nav ko darīt ar mašīnu! Pie Baikāla kulturāli var piebraukt tikai pāris vietās, un visu apskatīt dienas laikā. Ja kāds grib redzēt ezeru,tad jābrauc ar kuģīti dienu, divas vai līdz pat divām nedēļām. Mana drauga sieva stāstīja, ka uz Oļhonas salu pagājušo gadu braucot dienas laikā redzējusi 2 smagas avārijas ar upuriem … Un tas ir tikai tūrisma maršruts uz straptautiski populāru tūrisma centru- kūrortiem ezera krastā. Mūsējie letiņi un latvijieši Irkutskas apkārtnē ir zināmi un ņemti uzskaitē, visu var uzzināt.
    Mašīnas žēl-viņi diez vai viņas ārā dabūs, bet tā jau nav mana problēma. Viņiem būs jāturpina ceļš kājām- uz dienvidiem, uz Kurumkanu. Nu ja viņi ieberzīsies ar autiņiem uz 150 km, tad kājām atliks kādi 110 km. Bet pirms Kurmkanas arī ir burjatu jurtas, gan jau kāds izvedīs ārā- tehnika un kamieļi viņiem netrūkst. Uz turieni tad arī Irkutskas draugus var sūtīt viņiem pakaļ. Āmen!

  13. July 13th, 2011 at 23:21 | #13

    Vismaz šobrīd vidējais ātrums ir ļoti pat iespaidīgs. Ja viņi turpinās šādā garā, tad pēc dienām 3-5 būs jau uz labākiem ceļiem.
    Man Gideons atgādina krievu traktoristus, kurus satikām, piedaloties Ladogas un Vepšu mežu trofi reidos – Uz jautājumu ”Vai tur var izbraukt” viņi atbildēja ar vienozīgu nē… un visi brīnijās par maršrutiem, kurus taisījāmies braukt. Tāda laikam ir galvenā atšķirība starp vietējiem un īstiem piedzīvojumu meklētājiem, ar degsmi un sagatavotu tehniku var paveikt daudz. No tiem laikiem es visiem jaunajiem offroadistiem vienmēr esmu teicis: Neticiet traktoristiem un visādiem citiem meža dīvainīšiem, ja ir vēlme izbraukt – tad to paveiksiet! Lai veicas!

  14. Susaņins un Gideons
    July 14th, 2011 at 20:53 | #14

    Viņiem būs vismaz inčīgi pārlasīt tekstus- kad atgriezīsies… redzi te visi teica nav iespējams- a bet viņi izlīda cauri adatas acij. Okey, bet tikai mēs neesam nekādi mazie dīvainīši!!! Mēs esam jau stipri paLIELI ČUĢIKI! Vai tev Arni, TAS gadījums ar Susāņinu pilnīgi neko neatsauc atmiņā? … :D Kā tur bija ar Napoleonu, purwu un franču offrouda ekspedīciju uz austrumiem??? Un tev ir tāda interesanta pieredze… Mums, savukārt, traktoristi vienmēr ir atbildējuši – bet protams, ka TUR var izbraukt… , jo Mēs ar traktoriem tak vienmēr tieši tur arī braucam… ;) Bet ceļu nevajaga prasīt lāčiem un citiem, kas sastopami ceļmalās, tam ir jābūt galvā vai uz kartes, vai burvju kastitē ar maigo sievietes balsi… Vienkāršie krievi patiesībā ir labi cilvēki, un ja redz ka ņerusskijs ar akcentu prasa ceļu uz šauru bezizieju, viņi teiks- NEVAR! Es un traktoristi, nu tā ir tāda zīmēšanās…

  15. July 15th, 2011 at 21:37 | #15

    Nevaru vien sagaidīt tos “degvielas, trosu, plostu, elektorģeneratoru un klinšu drupinātāju” ekvivalentus ziedojumu kontā – no Susaņina un Gideona! Būs ta vaj’ ne?! :D

  16. Susaņins un Gideons
    July 15th, 2011 at 22:32 | #16

    Каадаа контаа веел, сасапнёюшиес, пазвану уз МЧС ун вису то криеву драуги нокаартос ар хелихоптери, безмаксас! Уз ПУТИНа реекина. Я ваяга, додат команду, виенс званс, ка таигаа апмалдииюшиес летини нетаалу но ракешу баазес, ун саакаас яутрииба! Атлидос специаали зеени ун винюс иебаазиис пердолётос ун израуз аараа, гриб вини то ваи негриб. Сорзс те нав латиину бурту. ЗВАНИТ?

  17. Susaņins un Gideons
    July 15th, 2011 at 22:40 | #17

    Вини тика паари ууденсикиртней- тур кур перевалс , бет приекшаа Баргузинас упес аугштеце. Вай тад тур веел ир лиетувас? Тур висс изшкирсиес- машиинас маацеес изпелдеет, ваи нее…

  18. Susaņins un Gideons
    July 17th, 2011 at 15:57 | #18

    Sorss, draugi un biedri, neesu latvijaa.
    Nu ja ir probljems Krievijaa, ta dir sekojoshi punkti kur mekleet paliidziibu, par to nesamkasaajot, uz krievijas Federaacijas reekjina.
    1. MChS – Ministerstvo Chrezvichinih situaacij. AArkaartas situaaciju minsteerija.
    2. Robezhsardze- pierobezhaa (ja vien it uz roaks atljaujas tur atrasties)
    3. Pareizticiigo bazniica- jaaska ka esam kristiiti pareizticiibaa, vai arii tieshi gribeetu nokristiities.
    4. Armija- tur buus nepiecieshams neliels kukulis shnjabja formaataa. Jaarunaa ar praporschikiem.
    Ja ir atomkaraspeeka – rakjeshnieku uzshuves, tad labaak klaat neiet. Esat iekljuvushi aarzemniekeim aizliegtajaa zonaa, kur Juus arestees.
    Un pats peedeejais variants, ko gan iipashi neiesaku:
    5. FSB-Federalnaja sluzhba bezopassnosti– Federaalais droshiibas dienests… Jaastaasta, ka esam latvieshi sarkano streelnieku mazdeeli, kas shito chekas iestaadiijumu kaadreiz dibinaajushi- laiks atmaksaat paraadus. :D .. jo visur ir labi cilveeki!
    Lai veicaas!

  19. July 19th, 2011 at 13:55 | #19

    Dārgie draugi, atbalstītāji, panikotāji un citādi domājošie!
    Ticiet vai nē – VIŅI TO IZDARĪJA!
    Nupat saņemtajā SMS Līva raksta “Sveicieni no 110 pēdējiem metriem. Mēs to izdarījām. Tusējam pa mežniecību un gaidam Gaz66 – lai tiktu pāri pēdējam brasla, aiz kura sākas civilizācija.”

  20. Susaņins un Gideons!
    July 19th, 2011 at 15:53 | #20

    Nu jā, malači . :) … Viss ir labi ka slabi beidzās… Pusceļš paveikts.
    Mēs- atbalstītāji! :)

  1. Atgriezenisko saišu šobrīd vēl nav.