Baikāls 2011 ekspedīcijas kopsavilkums (27.06.-29.06.)
27. jūnija rītā mūs modina V. Lapčenoka dziedātās dziesmas. No sākuma nav skaidrs, kā tas nākas, jo abas mašīnas taču ir aizslēgtas un parasti pirmie mostas Iveco ekipāžas dalībnieki. Taču šoreiz izrādās, ka fillmore skaņu aparatūru iedarbinājis agrais putniņš Arnis. Ir pl. 5:00 un tas atbilst norunātajam mošanās laikam. Īpaši jau necerējām, ka izdosies pamosties tik agri. Pamazām slienamies augšā. Pļava ir mitra, tāpat kā iepriekšējā dienā mazgātās drēbes. Neko darīt, salādējam savu mantību maisos un pēc nepilnas stundas sākam braukt tālāk.
Ceļā noskaidrojam, ka zaudēta kārtējā stunda laika, jo atkal esam nonākuši citā laika joslā. Kad līdz Omskas pilsētai atlicis apmēram 100km, taisām īsu pauzi. Laukā jau ir +23 un mūs momentāni ielenc alkatīgu dunduru bari. Vēl pēc trim stundām taisām pieturu, lai ieēstu brokastpusdienas. Esam jau gandrīz sasnieguši Omsku. Šeit Iveco komandas un fillmore ceļi šķiras – pirmie brauc pilsētā interneta meklējumos, otrie pa apvedceļu apkārt pilsētai un gaidīt Iveco.
Pilsētā tiek pārvarēti milzu sastrēgumi, izbraukātas un izstaigātas vairākas vietas, taču visu ko mums vajag, nevaram izdarīt. Tomēr pie interneta tiekam un varam sazināties ar Latviju. Drīz dodamies laukā no pilsētas, lai sastaptu savus biedrus. Te sanāk nesaprašanās, jo fillmore atsūtītās koordinātes mūsu kartē rādās…pļavā. Izrādās, ka uzbūvēts jauns ceļš. Braucot fillmore meklējumos, Iveco tiek konstatēta neparasta skaņa un vibrācija, kas izrādās rodas no viena riteņa, kuram atskrūvējušās skrūves. Notiek riteņa maiņa, bet pēc tam – nomainītā riteņa maiņa vēlreiz. Tas tāpēc, ka iepriekš nomainītais ritenis laiž laukā gaisu. Beigās abas ekipāžas atrod viena otru un Iveco dodas uz netālo riepu remonta darbnīcu. Tiek konstatēts, ka iepriekšējie „meistari” atstājuši riepā kādu svešķermeni, kas sabojājis kameru. Trūkums tiek novērsts un varam doties tālāk. Dienas laikā iekavēto cenšamies panākt, braucot līdz pat pl. 23, kad sākam meklēt nakšņošanas vietu. Pirmais mēģinājums – piekļūt kādam ezeram pa sānceļu. Izrādās, ka ezers atrodas blakus ciemam un nav nemaz tik labs, kā sākumā pēc kartes šķita. Tā apkārtnē pamatīgi ož pēc puvušām ūdenszālēm, vai kaut kā tamlīdzīgi. Griežamies riņķī, braucam atpakaļ un parkojamies meža ielokā ap 2km no šosejas. Varbūt vienkārši neveiksme, varbūt sakritība, bet te mūs apsēd odu un sīko asinssūcēju mušiņu bari. Cīnāmies ar tiem un paēdam vakariņas „kustībā”. Lai arī kukaiņu ap pl. 1 kļūst mazāk, tāpat fiksi vien lecam teltīs, jo gatavojamies celties, lai laicīgi izbrauktu. Esam veikuši kārtējos 567km.
Nākošajā rītā mostamies ap pl. 8, kad pilnā sparā jau karsē saule. Insekti ir gandrīz pazuduši. Gandrīz, tāpēc, ka ieejot ēnā, tie joprojām turpina mūs vajāt. Nākas ātri savākt visu savu mantību un steigties prom. Tomēr šajā nakšņošanas vietā no kodieniem esam cietuši visi…
Turpinām virzīties uz austrumiem, bet aiz loga daudz ko redzēt nav – purvainas pļavas, krūmi un vietām lapu koku puduri. Sibīrija, kādu to nebijām iztēlojušies, savādāka.
Pl. 11:40 brokastojam blakus zīmīgai degvielas uzpildes stacijai „Baikāls”. Saule cepina un dunduri brūk virsū, taču paēdam dienišķās brokastu pārslas ar pienu. DUS tablo termometrs vēsta, ka laukā jau ir +34, kaut mēs to neizjūtam tik krasi, kā Latvijā. Ap mums atkal pulcējas dunduru bari, taču arī mēs esam gana izveicīgi, tos slaktējot.
Trīs stundas vēlāk izdomājam apmeklēt kā apskates objektu kādu vilciena staciju ar nosaukumu „Gruzdevka”, kur pavadām minūtes 20, veicot fotosesiju. Tai laikā garām, signalizējot, pabrauc arī vairāki vilcienu sastāvi.
Vēlā pēcpusdienā sasniedzam Novosibirskas apvedceļu, kas mūs ārkārtīgi iepriecina, jo rada iespaidu, ka atrodamies Vācijā. Ceļš no sākuma vienā, bet pēc tam divās joslās katrā virzienā izbūvēts no betona. Bauda braukt. Tomēr prieki nav ilgi un pēc kādiem 40km no jauna izbūvētais ceļš beidzas. Nākas pārkārtoties uz veco šoseju, kur līdz pl. 21:30 turpinām vienmuļo braukšanu, kad sākam meklēt nakšņošanas vietu kādā sānceļā. Šeit vienā no pļavām Iveco izdodas iekrist kādā nepamanāmā grāvī, taču tiekam laukā bez īpašas piepūles un ar otro piegājienu pie kādas mazupītes izveidojam nometni. Peldēties gan te nav iespējams, jo upe ir dubļaina un aizaugusi, taču to varam pieciest. Norunājam celties piecos rītā, pasēžam pie galda un tad dodamies migās.
No rīta, protams, pieceļamies nedaudz vēlāk. Šoreiz gan kavējam tikai 50 minūtes. Saule jau pakāpusies virs horizonta, taču vēl pārāk nekarsē. Novācam nometni un dodamies pa iesākto sānceļu tālāk, cerībā izbraukt uz šoseju citā vietā. Tomēr pēc apmēram puskilometra pirmoreiz nonākam, kā teiktu Vinnijs Pūks, šaurā bezizejā – Iveco ar vienu riteni iegāžas izdangātā bedrē pusmetru platā upītē. Visādi izmēģinām tikt no bedres laukā, taču tas izdodas tikai ar vinčošanos pret otru mašīnu (fillmore), kas tiek atsieta ar zemē iedzītu lauzni, jo visa darbība notiek pļavas vidū, kur nav neviena koka. Nepilnu divu stundu laikā, kad vinčotāji nobridušies pa dubļiem un pārējos nomocījuši apkārt riņķojošie dunduru un mazo mušiņu simti, tiekam no mazās upītes laukā. Tobrīd uz lauka parādās vietējo UAZs ar vairākiem vīriem, kas mums pastāsta, ka tālāk ar mūsu tehniku tāpat nav ieteicams braukt. Atgriežamies pa vakarā mēroto ceļu uz šosejas un virzāmies uz Krasnojarsku. Jau vismaz trīs dienas nav lijis un mūs priecē saulains un karsts laiks. Vienīgais blakusefekti ir svīšana, ko lietas labā vēl var paciest un insekti. Pēdējie nu jau ir kļuvuši par kaitinošu un neatņemamu ikdienas sastāvdaļu.
Pl. 10:25 iebraucam Kemerovo pilsētā, kur netālu aiz pilsētas robežas piestājam degvielas uzpildes stacijā, kas mūs pārsteidz ar teritorijas sakoptību. Vietējais strādnieks pat piedāvā mums atnest tējkannā vārītu ūdeni, lai mēs varētu pabrokastot. Sīkums, bet patīkami. Par to uzdāvinām viņam Laimas šokolādi. Īpaša šīs vietas pazīme – DUS dzīvo štata gailis, kam ir uzbūvēta guļbaļķu mājiņa un kurš staigā pa teritoriju un diedelē ēdienu.
Pēc brokastīm izkuļamies cauri pilsētai. Pēc iepriekš pieredzētajiem līdzenumiem un purviem, šeit mūs beidzot sagaida interesantāks reljefs un kārtīgs mežots apvidus, kurā bez bērziem aug arī staltas priedes un egles.
Trijos pēcpusdienā sasniedzam pilsētu Mariinsk, kurā uz brīdi piestājam, lai iztukšotu vietējā veikala krājumus, t.i. nopērkam nedaudz pārtikas vienību, piemēram, pienu un jogurtu, un arī dzērienus brauciena laikam, jo turpat +30 grādu karstumā, uzturoties auto salonā, regulāri slāpst. Stundu vēlāk mums ir „zaļā pietura” ar degvielas uzpildi un pie reizes Zilvers ceļmalā iepērk maisu ar kartupeļiem. Tas mums priekšdienām, jo kartupeļus līdz šim brauciena laikā baudījuši, bet ļoti gribas.
Pl. 19:45 izbraucam cauri pilsētai Ačinsk, bet divarpus stundas vēlāk ceļam savu nometni pie kādas upes aptuveni 70 km pirms Krasnojarskas. Braucot uz potenciālo nometnes vietu otro reizi dienas laikā nākas vinčot Iveco, kas neplānoti iegāžas dziļajās izdangātā ceļa risēs. Laukā tikšanas pasākums ilgst vien dažas minūtes, jo šoreiz situācija ir krietni vienkāršāka, nekā tā bija no rīta. Atpūtas vietā atkal izmantojam iespēju nomazgāt no sevis ceļa putekļus (ūdens upē gan nav nekāds siltais), kā arī pie reizes nosvinam abu Pēteru vārda dienas. Lai arī šeit mūs vajā asinssūcēji insekti, nosēžam pie galda līdz pusnaktij. Jāatzīmē arī to, ka esam iebraukuši nākošajā laika zonā, kas nozīmē to, ka mūsu diena kārtējo reizi ir saīsinājusies par vienu stundu. Priekšā vēl viena šāda laika maiņa, bet tā gaidāma pēc pāris dienām, kad jau plānojam sasniegt galamērķi – Baikāla ezeru.
2as tik pazīstamas lietas – riteņu skrūves un celšanās 5os no rīta.
Riteņu skrūvēšana gandrīz katrā apstāšanās reizē toreiz bij tik pierasta lieta. Neba nu tamdēļ, ka atskrūvējušies, bet profilakses pēc. A braukšana no rīta – nav tik karsts, vieglāk panest. Patiesībā gan mēs braucām vairāk pa vakaru/nakti/rītu nekā pa dienu attālumu ziņā.
Lai veiksmīgi! :)
Mums vairak sanak ne ar skruvem, bet ar mikstiem ritenjiem njemtne…
Izskatās, ka jebkurā vietā uz pasaules ir netāla riepu remonta darbnīca.