БАЙKĀLS 2011

Jāatzīst, ka ne jau gluži uzreiz plkst. 3 visi aizgāja gulēt. Daži vēl sarīkoja ballīti kādu stundiņu ilgāk. Kā ārā pie ugunskura [malka tālredzīgi tika atvizināta līdzi no Latvijas], kā arī “skapī” un “kantorī”.  Tas gan neietekmēja turpmāko notikumu gaitu, jo no rīta principā varējām gulēt ja ne līdz desmitiem, tad līdz simtiem. Nekur jau ar mūsu komunālajiem dzīvokļiem uz riteņiem braukt rīta agrumā nebija plānots.

Neskatoties uz minētajām vaļībām, pirmās dzīvības pazīmes nometnē parādās jau ap plkst. 10 rītā. Tieši brīdī, kad saule izlīdusi no aizkalnes, lai piecas stundas patirinātos virs horizonta. Izbaudām spirgto gaisu starp pakalniem no vienas un Barenca jūru no otras puses. Skats ir lielisks, laiks šiem platuma grādiem pat ļoti lielisks – daži grādi zem nulles, neliels vējiņš un salīdzinoši maz mākoņu.

Labrīt, pasaules mala!

Padzēruši brokastu tēju un iekoduši rikā [parastajā], stājamies ierindā un saņemam iepriekš iezīmētos slēpju pārus. Plānots neliels neliels izbrauciens līdz redzamības zonā esošajai, vistālāk ziemeļos esošajai navigācijas bākai. Slettnes bāka atrodas tāda paša nosaukuma dabas aizsardzības zonas teritorijā, tāpēc tur ar auto braukt ni, ni – nedrīkst. Vispār jau turp vedošais ceļš nav arī gluži tāds, lai mēs ar saviem lielceļu limuzīniem tur varētu iebraukt. Ja nu vienīgi ar ieskrējienu. Un arī tad tikai vienā virzienā…

Vispār jau nav nemaz tik tālu, lai nevarētu turp aiziet arī kājām, bet neies jau tās slēpes tāpat vien vizināt pa ārzemēm, tāpēc jāsien vien pie kājām.

Mirklis pirms starta

Neilgi pēc pusdienlaika sākam slēpojienu. Slīd labi un drīz vien jau esam pie bākas. Te bez tās ir arī dažas citas ēkas. Viena no tām izskatās pēc dzīvojamās mājas, uz otras ir plāksnīte, ka tur ir kafejnīca un Nnnternets, bet patiesībā, izņemot mūs, te nav nevienas dzīvas dvēseles.

Slettnes bāka

Pabakstāmies gar piestātni, gar bāku un mājām un drīz jau tā kā varētu doties atpakaļ.

Anete pārbauda, vai ūdens pietiekami labs, lai peldētos

Taču kāds ieminas par to, ka jāpaskatās, vai tuvumā nav kāds geocache. Tveram telefonus, bet ne uzreiz izdodas saķert vajadzīgos signālus iz internetiem un satelītiem, lai noteiktu tuvākās “kastītes” atrašanās vietu. Pēc ilgākiem pūliņiem un telefona pārstartēšanas GPS signāls tiek iedabūts telefonā. Izrādās, ka ģeoslēpnis ir tik vien kā 1,27km taisnā līnijā no bākas. Tad jau nav ko laist garām iespēju to apmeklēt, lai arī aprakstā norādīts, ka ziemā to var būt neiespējami atrast. Izkārtojamies zosu gājienā un dodamies gar krastu rietumu virzienā. Kāds slēpo ātrāk, kāds lēnā pastaigas solī, bet šā vai tā auksti nav nemaz.

Dodamies meklēt "kastīti"

Pēc ne pārāk ilga laika no ielejas uzrāpjamies nelielā augstienē, pārslēpojam tai pāri un nonākam aptuvenā slēpņa atrašanās vietā. Sastājamies kur nu kurais un prātojam, ar ko sākt. Ar slēpju nūju nedaudz tiek parušināts sniegs zem kāda “aizdomīga” akmens, kur Ieva vēlāk iebāž roku un…rokā ir. Izrādījās vieglāk par vieglu. Par godu atradumam iedzeram siltu tēju no termosa.

Slēpnis atrasts, visi pierakstījušies viesu grāmatā

Atceļā dodamies, izvēloties taisnāku ceļu, lai nav jābrauc atpakaļ uz bāku. Nekur tā arī neizdodas nomaldīties, jo nav jau arī meža un pat ne trīs priežu. Bāzē pēc nelielas sevis un saimniecības sakārtošanas pl. 16 braucam uz Gamviku. Lai uzpildītu traukos dzeramo ūdeni, kā arī izietu ekskursijā pa vietējo “rajona centru”.

Ekskursanti

Izskatās gan, ka esam praktiski vienīgie, kuri šādā laikā pastaigājas pa ielu, tāpēc vietām pamanām ziņkārīgus un bažīgus skatienus pa logiem, sak, kas tas par lietuviešu baru te staigā?

Pasaules malas suvenīru veikals. Šīs durvis gan nekur neved...

Protams, ka zīmīgākajās vietās taisam fotosesijas, aizejam līdz galvenajiem apskates objektiem, neskaitot veikalu un nedarbojošos degvielas uzpildes staciju, ciemā – molam, ostai un baznīcai.

Gandrīz kopbilde

Dabīgi mākslīga eglīte uz Gamvikas baznīcas jumta

Pāris stundas pēc izbraukšanas esam atpakaļ bāzes vietā netālu no Slettnes bākas, gaidot kārtējo debesu izrādi. Tomēr šovakar to tā arī neizdodas sagaidīt. Ziemeļblāzma jau ir, taču vairs ne tik intensīva un samanāma kā iepriekšējā naktī. Līdz ar to arī fotogrāfijas sanāk vien blāvas. Tomēr saglabājas cerība, ka varbūt pāris nākamajās naktīs mums vēl paveiksies redzēt ko vairāk.