БАЙKĀLS 2011

Ar lielu māksliniecisku pauzi rakstos beidzot nododam lasītāju uzmanībai ekspedīcijas kopsavilkuma noslēdzošo daļu – par mūsu atpakaļceļu un atgriešanos Latvijā.

26.jūlija slinkais rīts sākas pl.10, kad miegu iztraucē telefonā sabirušās geocaching īsziņas. Labi, ka vismaz par tām neiekasē papildu maksu. Brīnumainā kārtā visi mostas gandrīz vienlaicīgi. Visiem ir vēlme pēc brokastīm, bet ir beigušies dzeramā ūdens krājumi, kas nozīmē, ka jādodas iekarot Ulan-Ude pilsētu. Startējam savu autovilcienu un ap pusvieniem virzāmies uz labu laimi iekšā betona džungļos. Bez liekiem kruzuļiem (kaut kāda aptuvena pilsētas karte datorā mums ir) nokļūstam pie tirdzniecības centra “Mega Dom”. Stāvlaukumā nebraucam, bet piestājam blakus, vietā, kur mums wanna-be sikjuritī neuzdos liekus jautājumus. Brokastojam kafejnīcā ar prozaisku nosaukumu “Strelka” (ko var pieņemt par kāda suņa vārdu, tulkot kā Bultiņa, vai arī vienkārši žargonā – tikšanās) turpat pāri ielai. Neskatoties uz agro pēcpusdienu, te joprojām var dabūt ceptas olas un desu. Piedāvāt bekonu šeit laikam jau neatļauj ticība… Par kafejnīcas interjeru vien varētu uzrakstīt izvērstu rakstu žurnālā “Deko”, taču par to citreiz. Pārtika nav smādējama un nav arī dārgāk kā provinciālajās ēstuvēs, kurās viesojāmies pāris dienas iepriekš.

Nejauši esam piestājuši uz tās ielas, kur mums ieteikts meklēt Iveco rezerves daļas. Pēc brokastīm sadalāmies divās komandās. Abi Pēteri dodas meklēt auto remonta risinājumus, pārējie četri ekspeditori – izlūkos pilsētas centra virzienā. Visa virzība notiek galvenokārt pēc sajūtām, jo kartes trūkuma dēļ savas un stratēģisko ģeogrāfisko punktu pozīcijas ij nenojaušam. Tiek uzklausīti dažu vietējo padomi, ka transportu jāgaida ielas pusē, kas ved prom no centra, un pēc brīža jau sēžam mikroautobusā. Tā vien šķiet, ka arī šeit katrs sevi cienošs mikriņa šoferis kā likts ir pabeidzis, ja ne Mākslas akadēmiju, tad auto interjera dizaina kursus jau nu noteikti. Mikroautobusa tālvadība no pasažieru puses tiek realizēta ar komandas pabļaušanu vadītāja virzienā. Nu viss kā pie cilvēkiem… Pats brauciens gandrīz par brīvu (14 rubļu – aptuveni 25 santīmu). Lai arī brauciens nav tāls, nobakstāmies stundu pa sastrēgumiem. Arī šeit sastrēgumos darbojas likums – kam bezkaunīgāks rudais purns, tam priekšroka. Beidzot pamanām fontānu, laukumu un svarīgas ēkas. Laikam centrs. Prasāmies tapt izlaisti laukā, kā čurāt griboši skolēni no klases.

Pie laukuma, kur izkāpām, atrodas visa Burjatijas administrācija – prezidenta pils, parlaments, konstitucionālā tiesa, valdība, Federālais drošības dienests, centrālais pasts un vēl virkne māju ar dažāda izmēra šiltītēm. Mūsu uzdevums ir atrast Federālā migrācijas dienesta nodaļu, lai tiktu skaidrībā par iespējamo vīzas termiņa pagarinājumu. Taču vispirms mēs veicam fotosesiju pie vietējā ļeņinekļa, kas izrādās ir lielākais  Vladimira Iļjiča galvas atveidojums ever. Iedomājieties – vairāk kā 40 tonnu bronzas klucis uz postamenta. Ja te būtu zemestrīce un tā bumba sāktu ripot…

Pilsētas ielās ir ne mazums lietu par ko pabrīnīties – kilometru garā ielas posmā saskaitām veselas trīs Nissan Skyline automašīnas, kā arī redzam vairākus kolorītus vietējos tipāžus.

Pēc miliču, atvainojiet, policistu norādēm – ejiet pa to ielu garām tankam un tad atrodiet ērgli durvju priekšā – meklēto migrācijas dienesta kantori beidzot atrodam. Šeit varam rakstā uzzīmēt bēdīgu sejiņu – mūs no šejienes “pasūta” tālāk uz ciemu Matrosovo. Paradoksāli, bet migrācijas dienesta galvenā struktūra atrodas kaut kādā miestā, nevis galvaspilsētā Ulan-Udē. Mums nav ne jausmas, kurā debess pusē tas ir. Ir tikai lapiņa, uz kuras norādīta adrese.

Darbinieces pastāsts par braukšanu ar 4. mikroautobusu mūs nepārliecina. Pierakstīto adresi labāk nodeklamējam taksistam, kurš mūs par nelielu, bet taisnīgu atlīdzību nogādā ārpilsētā, tādā kā vietējā Babītē, gandrīz pie iestādes durvīm. Tad no vienas ēkas mūs aizfutbolē uz otru, kur kārtējais wanna-be sikjuritī strupi izdveš, ka pieņemšana pirms pusotras stundas beigusies, pienāciet pēc divām dienām. Tomēr esam spītīgi latviešu āži un projām neejam, līdz panākam, ka viens deleģēts pārstāvis tiek ielaists aiz barjeras. Notiek neliela saruna ar lielāko priekšnieku, kas ir ļoti “daudzsološa” – jūs jau esat pārkāpēji (jo vīza neatbilst ieceļošanas mērķim, bla bla), bet mēs jūs tomēr nesodīsim. Vīzas pagarināt nevar, brauciet uz mājām un lūdziet Dieviņu, lai jūs nenoķer un nepārbauda. Attiecības skaidrosiet uz robežas… vismaz priekšnieka sākotnēji salti metāliskais birokrātiskais tonis sarunas gaitā atmaiga un mēs šķīrāmies jau ar abpusējiem veiksmes vēlējumiem.

Jāsaka, ka par saņemto atteikumu pagarināt vīzas darbības termiņu baigi neskumstam, tikai mēģinām izkalkulēt, par cik dienām galu galā pārsniegsim uzturēšanās atļauju. Atpakaļ pie mašīnām grasāmies doties ar kādu no mikroautobusiem, taču laikam neesam pie pareizās pieturas. Neviens no tiem mums garām centra virzienā nebrauc. Mēģinājumi nobalsot kādu mašīnu nevainagojas panākumiem. Sāk līt lietus un nekur negribas iet. Sēžam zem pieturas jumtiņa, stumjam jokus un aprunājamies ar atnākušajiem vietējiem, kuri paskaidro, ka šeit nav pieņemts balsot uz ceļa. Vispār. Pēc viņu ieteikuma atgriežamies pilsētā ar mikroautobusu, kurā iesēžamies citā pieturā dažus simtus metru tālāk. Izkāpjam pie vietējā rūpniecības preču tirgus netālu no mūsu automašīnām. Aizejot līdz mūsu stāvvietai, satiekam abus Pēterus. Remonta vieta ir atrasta, Iveco atsperojumu ir cerības salabot nākamajā dienā. Cik tas izmaksās, pagaidām nav ne jausmas. Pie vakariņu galda tai pašā kafejnīcā “Strelka” secinām, ka citu variantu mums nav, jo neko vairāk zaudēt tāpat nevaram.

Sākam domāt par naktsmājām pilsētā, taču piedāvātā zemākā cenu kategorija (no 5000 rubļiem par prastu hoteļa/moteļa istabu – 90 latu) mūs neiepriecina. Ar vietējo šeptmaņu starpniecību mēģinām atrast kādu pieņemamu dzīvokli, kas ap pl.21 beidzot arī izdodas un tā par pieticīgiem 3000 rubļiem (54 lati) uz divām diennaktīm kļūstam par neliela dzīvokļa īrniekiem. Pagalmā tiek ierīkots improvizēts autoserviss, lai noņemtu Iveco aizmugurējā tilta atsperojumu (precīzāk – tā paliekas).

Tie, kuri nav iesaistīti gulēšanā zem mašīnas un skrūvēšanā, iekārto dzīvokli. Sanesam iekšā visu vērtīgo un to, kas mums varētu būt noderīgs. Pēc tam seko īss vakara reids pa tuvējo rajončiku, lai iepirktu nedaudz pārtikas. Šovakar pirmo reizi pēc vairāk kā mēneša sajūtamies civilizēti. Vannas istabā pat ir siltais ūdens un mēs izmantojam šo iespēju nomazgāt no sevis netīrumus.

Pēc vakariņām aiz priekiem izvelkam kārtis un kapājam “durakus” līdz pl.2 naktī. Uzēdam tik cepumiņus, kas garšo diezgan labi. Par īpašajām piedevām nokļūšanai citā dimensijā sastāvā nekas nav minēts.

Abiem Pēteriem 27.jūlijā rītā pl.7 jau jābūt ar visām lāgām pilsētā pie kalēja… Bet kurš gan klausās modinātāju – abi no rīta aizguļas un iziet no dzīvokļa tikai ap pl.9. Tie, kuriem nekur nav jāiet, sutina līdz pusdienlaikam. Drīz pēc tam jau abi piloti ir atpakaļ ar ziņām, ka viss notiek. Lāgu sagataves nopirktas, kalējs dara savu darāmo. Vēlāk visi dodamies izgājienā uz pilsētu – pasts, internets, veikali. Šeit pie centrālā laukuma, tieši pretī milzīgajai Ļeņina galvai, atrodam arī Krievijā pirmo geocache. Līdz šim mums tā arī pa ceļam nekur nesanāca pievērsties šai nodarbei. Blakus laukumam ir teātra ēka, kuras priekšā izveidota muzikālā strūklaka. Nedaudz uzkavējamies šeit un pamanām, ka mūs apciemot ieradies arī viens no “1000 jūdžu” komandas džipiem.

Ar kārtējiem iepirkumiem atgriežamies savā “dzīvesvietā”. Jauno lāgu  atsperu skrūvēšana rit pilnā sparā. Vakariņu laikā dzīvoklī pazūd elektrība. Domājam, vai neesam pie tā vainīgi, taču tumsā grimst vairākas mājas tuvākajā apkaimē. Šodien siltais ūdens krānā vairs nedzīvo. Kā dienā liecināja TV ziņu pārraide, pilsētā notikusi ūdensvada avārija. Pieres lukturīšu gaismā atkal līdz vēlai naktij kapājam kārtis un klausāmies lejuplādētos “Autoziņas FM” radioraidījumus par ekspedīciju. Parādās elektrība un mēs ejam gulēt.

Pēc iepriekšējās dienas izklaidēm 28.jūlijā atkal guļam gandrīz līdz pl.11. Pēc brokastīm tiek finalizēts Iveco remonts. Tas, ka mums bija nelielas problēmas, ir skaidri saredzams un saprotams pat bez īpašām zināšanām auto uzbūvē.

Kamēr daļa komandas stājas attiecībās ar auto, pārējie atkal tiek izstaigā pilsētu, veic iepirkumus, un atgriezušies, izvāc mantas no dzīvokļa, jo vakarpusē plānojam doties atceļā uz mājām.

Ap pussešiem pēcpusdienā sākam virzīties laukā no pilsētas. Ceļa apstākļi pagaidām ir labāki, nekā ierodoties Ulan-Udē. Pa ceļam uzpildām degvielu pie Tataurovo ciema un paēdam kādā ceļmalas kafejnīcā, kas izrādās pat ļoti pieklājīgā līmenī. Tikai pēc garlaikotā personāla neizskatās, ka te iegrieztos ļoti daudz apmeklētāju. Iespējams, bijām šeit nelaikā.

Ap pusnakti sākam meklēt nakšņošanas vietu pie Baikāla, taču tādu neizdodas atrast. Visur starp šoseju un ezeru ir dzelzceļš. Pārbrauktuves nekur neredzam. Neaizbraucot līdz pilsētai Baikaļsk, pie ceļa norādes uz termālajiem ezeriem griežam iekšā un turpat ceļmalā piestājam upes Sņežnaja  krastā. Nakts ir skaidra un vēsa. Pavērojam piķa melnās debesis, kas piesētas zvaigznēm vairāk kā parasti, skaitām “krītošās zvaigznes”, līdz dodamies gulēt.

29.jūlija rītā mostamies jau astoņos, jo ir pārāk vēsi, lai spētu pagulēt ilgāk. Taču uzaust saule un strauji kļūst siltāks. Nedaudz palaiskojamies pie upes, paēdam brokastis un krūmos salasām milzīgas meža zemenes.

Pirms pl.12 sākam braukt un ar nelielām pieturām pl.14 nonākam Kultukā – pēdējā apdzīvotā vieta Baikāla ezera dienvidrietumos. Pastā veicam pastkaršu rituālu, pamētājam ezerā akmeņus un monētas “uz atgriešanos”. Vēl pēdējās fotogrāfijas un pudelēs sapildām Baikāla ūdeni. Suvenīrs tomēr.

Šeit ezeru redzēsim pēdējoreiz, jo ceļš turpmāk ved no tā prom. Braucam pa serpentīnu kalnā, no kura vēlreiz paveras brīnišķīgs skats uz ezeru. Tālāk šķērsojam kalnu pāreju 1000m v.j.l. un pēc 2 stundām nonākam Irkutskā.

Pilsēta izskatās apdzīvotāka un pieblīvētāka par Ulan-Ude. Nedaudz pamaldāmies, taču beidzot atrodam ceļu uz Arņa un pārējo “kuģotāju” īpaši ierīkoto slēpni. Tas atrodas aiz kādas jaunceltnes upes krastā. Slēptuvē savācam atstātās mantas – teltis, guļammaisus un drēbes, kuras “kuģotāji” nevarēja paņemt līdzi lidmašīnā.

Vēl kādu stundu maļamies pa pilsētu, līdz atrodam ceļu, kā tikt laukā mums vajadzīgajā virzienā. Seko pēdējais šopings lielveikalā, vēlās pusdienas turpat stāvlaukumā pie mašīnām un pl.20 turpinām ceļu uz mājām. Pirms došanās ceļā trauslie suvenīri jāiesaiņo sevišķi rūpīgi.

Zilvers iepriekš pa ceļam gluži neviļus galvā parēķināja, ka, ja mēs braucam bez apstājas un dienā nobraucam 1000 kilometru, mēs pat varētu īpaši daudz nepārsniegt vīzas termiņu. Šeit jāmin, ka mums līdz robežai bija jāveic vairāk kā 6000km garš pārbrauciens un no Latvijas līdz Baikālam mēs atbraucām divās nedēļās… Nekāda lielā apspriede šajā jautājumā nenotika, bet kaut kā izvēlējāmies pamēģināt braukt “cik ir iekšā”. Neviens nezināja, vai varēsim to ilgi izturēt, un, vai varēsim vispār…

Un tā pl.22:30 kārtējo reizi uzpildām degvielu un ar fillmore cietajā sakabē turpinām “atvilkt” pa šoseju, cik nu tas šajā situācijā vispār ir iespējams.. Šīs dienas laikā esam jau nobraukuši ap 350km, līdz lielpilsētai Krasnojarskai atlikuši 910km. Ap diviem naktī izbraucam grants ceļa posmu pie Tulunas, pa kuru kratāmies pusotru stundu. Ap pl.6 rītā sasniedzam vēl nejaukāko pagaidu grants ceļu pie Zamzorai. Ik pa laikam līst lietus, visapkārt dubļi. 30.jūlija pl.7 notiek Iveco pilotu maiņa – tālāk stūrēs Daknis, Zais iet gulēt uz aizmugurējā sēdekļa. Tajā brīdī mēs vēl nenojautām, ka šādi mainoties, pavadīsim visu atlikušo ceļu līdz Latvijas robežai.

Divas stundas vēlāk pārstāj līt un izskatās, ka esam izkļuvuši no lietus zonas. Tālāk šoseja ir laba un attīstām salīdzinoši labu ātrumu, jo ap pl.14 jau esam sasnieguši Krasnojarsku. Turpat pie mašīnām uzēdam brokastpusdienas un spriežam par to, kā šobrīd izskatās mūsu pārvietošanās Spot Messenger kartē. Tas tā, salīdzinājumā ar tām pāris nedēļām, kuras aizvadījām Baikāla rietumu krastā. Esam iedvesmoti un 770km attālās Novosibirskas sasniegšana vairs nešķiet nekas neiespējams. Taču nedaudz omu pabojā sīkās tehniskās problēmas – pēc īsas apstāšanās atkal niķojas Iveco starteris un fillmore arī nevar iedarbināt, jo izlādējies tā akumulators. Izpalīdz kāds garāmbraucējs, kurš ir ar mieru ievilkt Iveco un mēs varam laist tālāk.

Atkal notiek pilotu maiņa un Daknis dodas atpūsties. Pl.21:30 nokļūstam Mariinskā, kur iepērkamies tajā pat veikalā, kur bijām turpceļā. Pusnaktī jau ierullējam Kemerovo pilsētā, kur kārtējo reizi mainām pilotus. Līdz pl.7 rītā 31.jūlijā pieveikti vēl 400km. Pl.10 esam piestājuši ceļmalas beņtankā, lai veiktu auto apkopi – jāmaina eļļas un jāpadara vēl sīki darbiņi. Pie reizes arī pabrokastojam. Šeit sastopam arī eksotisku stopētāju no Ukrainas, kuram ir tikai mugursoma ar mantām. Viņš ar savu draugu nolēmis tikt līdz…Indonēzijai. Laika šim uzdevumam rezervēts pietiekami – vesels gads. Lai nu veicas! Savukārt mums līdz Omskai atlikuši 440km, tos mēs pieveicam līdz pl.17:30.

Aiz Omskas mūs nedaudz piesitās vadātājs un mēs gandrīz iebraucam Kazahstānā, kur iebraukt mēs īsti nedrīkstam. Papildus tam, vēl ietrāpam pamatīgi sadangātā ceļa posmā, kas mums sagādā problēmas vairāku desmitu kilometru garumā, jo jābrauc ir lēni un ļoti lēni. Kad esam izkūlušies caur šo murgu, ir jau vakars. Odu ielenkumā pagatavojam nopietnākas vakariņas un pusnaktī startējam atkal. Lai atgrieztos uz maģistrāles, braucam vairākus kilometrus cauri mežam, kur uz ceļa redzam desmitiem pūču. Turpmākajā ceļā atkal mainās piloti un tā turpinām braukt, apstājoties tikai, lai uzpildītu degvielu un paēstu.

1.augustā pl.15 sasniedzam Čeļabinsku. Nu jau vairs nav tālu līdz Urāliem, kas mūs vēl vairāk motivē iespringt uz braukšanu, jo atlikušo kilometru skaits patīkami rūk ar katru stundu. Vakarpusē sasniedzam Urālus, kur tomēr piedzīvojam dažus stresainus mirkļus. Lai arī lēzeni, taču līdz pat 5km garie kāpumi kalnu pārejās ir par smagu mūsu autovilciena lokomotīvei Iveco un motora dzesēšanas šķidruma temperatūra vairākas reizes ir tuvu kritiskajai. Ir jāstājas ceļa malā un jāgaida līdz tas nedaudz atdzisīs. Par laimi lejupejošos ceļa posmos šī problēma nav aktuāla un tā izdodas atdzesēt dzinēju ātrāk. Te gan vairāk nākas piedomāt pie tā, kā laicīgi sabremzēties, lai nenāktu ciemoties pa grāvjiem. Jābremzē arī tāpēc, ka aizmugurē fillmore nejauki kratās pa ceļa nelīdzenumiem un Dzeduļa vārdiem, baisi krakšķ aizmugurējā tilta reduktors.

Jau tumsā esam tikuši no kalniem laukā un pl.22:30 sasniedzam Ufas pilsētu. Pamazām esam sadeldējuši laika starpību, atgriežoties mums ierastākajās laika zonās. Naktī ceļā uz Kazaņu bez navigēšanas izdodas nomaldīties no pareizā ceļa un zaudējam laiku, nobraucot liekus 120km. 2.augusta rītā ir atgūtas pēdējās divas laika joslas stundas un ap pl.6 līdz Maskavai atlicis braukt jau mazāk kā 1000km. Dažas stundas vēlāk jau aiz Kazaņas piestājam, lai izpeldētos Volgas upē, jo dažas dienas tā īsti nav bijis kur nomazgāties . Ūdens procedūras atsvaidzina. Un mums ir prieks, ka tuvojamies robežai tik ātri.

Pēcpusdienā atkal sāk līt lietus un izskatās, ka uz ilgu laiku. Pēc pl.17 sasniedzam Ņižņijnovgorodu, vēl pēc četrām stundām – Vladimiru. Piecas stundas vēlāk, 3.augustā pl.1, iestūrējam MKAD. Ir nakts un ir skaidrs, ka atlikušos 700km mēs vairs nepaspējam nobraukt laikā. Precīzāk, mēs jau atrodamies valstī nelegāli. Tāpēc izmantojam izdevību un braucam ekskursijā uz Kremli. Ar visu autovilcienu. Centrā ielas tukšas, nedaudz smidzina smalks lietus. Apbraucam divus lokus apkārt Kremlim un pāri Maskavas upei. Novietojam mašīnas pie pieminekļa Maskavas dibinātājam Jurijam Dolgorukijam un ejam pastaigā. Uz Sarkano laukumu.

Šeit svinīgi urnā pie GUM (vietējais centrālais un šikākais universālveikals), pretī Ļeņina mauzolejam, apbērējam Uča daudz cietušos zābakus. Misija izpildīta, dodamies atpakaļ.

Sākam braukt ap pusčetriem no rīta, bet netiekam tālāk par dažiem kvartāliem, kad atskan apdullinošs sprādziens, kas atbalsojas tuvākajās mājās. Pirmā doma – atlika mums te atbraukt un kāds uzspridzina metro. Taču izrādījās, ka sprāgusi ir viena no guļamvagona, jeb fillmore, riepām, kas pārrīvējusies pret nolūzušo lāgu atsperi. Neko nepadarīsi, remonts tiek veikts turpat uz centrālās Tveras ielas, mūsu aktivitātes kādu brīdi novēro arī vietējā policija. Prasīt gan neko neprasa, laikam neizskatāmies kaitīgi. Un labi ka tā, ņemot vērā mūsu situāciju ar vīzām…

Tālāk ceļā nekas diži interesants nenotiek. Pl.6:30 sasniedzam Volokolamsku, drīz arī veicam kārtējo pilotu maiņu. Pl.11 līdz robežai atlikuši apmēram 274km, fillmore ir nomainīts vēl viens ritenis un rezervē vairs neviena nav. Tas nozīmē, ka mums pēc ilgāka laika jāapmeklē riepu remonta darbnīca. Kamēr labo mūsu riepu, tikmēr mēs dodamies padzert kafiju un apēst pa pīrādziņam ceļmalas kafejnīcā. Kad atgriežamies, riepa salabota, atliek nedaudz ieriktēt slimās lāgu atsperes…

Pamazām arvien vairāk tuvojamies robežai, bet arī fillmore kļūst aizdomīgāks ar katru brīdi. Krakšķošās skaņas salūzušajā aizmugurējā tiltā rada bažas, ka ilgi tā braukt mēs vairs nevarēsim. Pateicoties mūsu draugiem un atbalstītājiem biedrībai “Autoliste”, Latvijā jau ir noorganizēts un apmaksāts glābšanas plāns, lai fillmore aiztransportētu līdz Rīgai ar evakuatoru. Pl.17 veicam pēdējo degvielas uzpildi un pēc stundas jau esam pie robežas, automašīnu rindas galā. Šeit viss ir slikti – priekšā atkal ir vismaz 80 mašīnas un pieredzējušie saka, ka tiksim pāri labi, ja pusnaktī.

Tā kā jau kavējam, tiek organizēta oficiālā delegācija, kas dodas “padoties” Krievijas robežsardzei. Mūsu nopietnā ķibele robežsardzes maiņu pamatīgi uzjautrina un viņi ir gatavi mūs apkalpot bez rindas. Tieši to mums arī vajadzēja. Bet tik ātri jau viss nenotiek. Pusotru stundu cīnāmies ar Krievijas muitas deklarācijām, tad vēl seko vīzu pagarināšanas procedūra, līdz pl.20:30 mums atļauj šķērsot Krievijas Federācijas robežu. Esam tikpat kā mājās.

Diemžēl, Latvijas pusē mums sākumā pusstundu jāpagaida, līdz notiek maiņa. Tam seko skaidrošanās par ievedamo preču apjomiem un mēs kļūstam par muitas ķīlniekiem, jo vedam pāri robežai divreiz vairāk ugunsdziras, nekā patiesībā atļauts. Esam ar mieru to visu atmuitot, taču šī procedūra, mums nesaprotamu iemeslu dēļ, tiek vilcināta veselas 3 stundas. Beidzot saņemam muitas atļauju braukt tālāk…taču tikai līdz rentgena aparātam. Tā tikai vēl pietrūka! Labi, ka šeit visa ņemtne ar pārbaudi un dokumentu apzīmogošanu aizņem vien 10 minūtes un beidzot! Beidzot, pl.22:50 pēc Latvijas laika mēs oficiāli esam atgriezušies Dzimtenē! Prieks un saviļņojums mijās ar rūgtumu par ilgo robežas šķērsošanu un to, ka mēs vairs nevaram paspēt uz īpaši mums organizēto oficiālo sagaidīšanu vasaras kafejnīcā “Cabo”, no kurienes 19.jūnijā sākām savu pusotru mēnesi ilgušo ceļojumu.

Neilgi pirms pusnakts Istalsnā mums tiek “pasniegta” gandarījuma balva – pārsteiguma ballīte. Ierodas ne vien autotreileris fillmore glābšanai, bet arī kupls sagaidītāju pulciņš – biedrības “Autoliste” pārstāvji. Laistāmies ar šampanieti, ēdam ceptu gaļu un  uz robežas piedzīvotās nebūšanaspamazām aizmirstās. Daudz jautājumu, saraustīts stāstījums un viss, kas pieder pie lietas. Fillmore tiek uzstutēts uz treilera un beidzot varam atviegloti uzelpot. Mēs jau gandrīz esam mājās. Ceļā Jēkabpilī vēl veicams steidzams riepu remonts, šoreiz gan treilerim. Pl.6 Lielvārdē mūs sagaida Uča ģimene, kas arī mūs cienā ar našķiem.

Ukass aizbrauc mājās ar savējiem, bet pārējie braucēji un sagaidītāji pārgrupējas pa mašīnām, lai tos atlikušajās pāris stundās ērtāk nogādātu pa mājām. Līdz ar to ceļojuma galvenā daļa ir noslēgusies. Atlicis tikai apzināt, kādi ir ieguvumi, kādi zaudējumi un cik tas viss mums ir izmaksājis. Jāatzīst, ka tas ir aizņēmis ne mazāk laika, kā šī kopsavilkuma noslēdzošās daļas radīšana.

Vēlreiz sakām sirsnīgu paldies visiem atbalstītājiem, kuri parūpējās par to, lai mums ceļojumā klātos vieglāk!

Bet ar to viss vēl nav beidzies. Kaut kad taps arī sīkāks notikumu izklāsts, jo daudz kas no brauciena vēl ir palicis nepastāstīts. Tāpēc neaizmirstiet reizi pa reizei atgriezties šajā lapā – varbūt atradīsiet šeit kādus jaunumus…