БАЙKĀLS 2011

Tā kā ir ieilgusi pauze un “oficiālā dienasgrāmata” šeit kādu brīdi nav redzēta, pēc lasāmvielas izslāpušajiem tiek pārpublicēti ekspedīcijas dalībnieka Arņa Veidera bloga ieraksti. Te nu būs pirmā porcija.

krievijas epizodes — I. jūs no zviedrijas?!

2011.gada 4.jūlijs, pēcpusdiena

vieta: auto rezerves daļu lielveikals severobaikaļskā
darbojošās personas: pārdevējs Vova un DomkratPēteris
situācija: DomkratPēteris ir savācis nelielu UAZ nepieciešamo rezerves daļu čupiņu, un pie kases sāk norēķināšanās operāciju, un atsaucoties uz pie ieejas durvīm redzamajām uzlīmēm sniedz pārdevējam Vovam swedbankas visa karti.
pārdevējs vairākas reizes neveiksmīgi mēģina autorizēt maksājumu, taču kautkas nefunkcionē. rezultātā Vova domīgi saraucis pieri tur rokās Pētera karti, un jautā: “а вы что, из шведции?”

krievijas epizodes — II. sļuģankas stacija.

Stacija

2011.gada 11.jūlijs, sļuģankas dzelzceļa stacija, pirmais cēliens — biļešu kase.

pavadījuši pēdējo nakti baikāla krastā, posāmies braukt uz irkutsku, un ne ar ko citu, kā ar vilcienu. iepriekšējā vakarā bijām izpētījuši dīvaino vilcienu sarakstu ar kādiem padsmit dažādiem vilcieniem, bet tā arī gudrāki nekļuvām — tālsatiksmes vilcieniem pienākšanas un atiešanas laiki pēc maskavas laika, stacijas pulkstenis arī rāda maskavas laiku, bija slinkums rēķināt, cikos tad nāk tas vilciens uz irkutsku. tā nu no rīta sagaidījām brīdi kamēr nelīst, salocījām telti un teciņiem uz staciju. stacijā, uzmetuši īsu skatienu nesaprotamajam vilcienu sarakstam nolēmām rīkoties vienkāršāk — iet pirkt biļeti uz pirmo pareizajā virzienā ejošo vilcienu. domāts darīts, skatos — kase ir, un kautkāds vīrelis pērk biļeti. nu lai pērk, nodomāju, un nostājos kādu metru aiz viņa, nu kā pie mums bankā ierasts, lai netraucētu kungam operēt ar pa visu leti izklāto maka saturu un tā. jāpiezīmē, ka konkrēta telpa diezgan paliela, labiekārtota, divas kases pie vienas sienas, vilcienu saraksts pie otras, apmeklētāji mēs trīs un kungs pie kases. ilgi nebija jāgaida, kad stacijā iebrāzās vēl divi personāži un, tā teikt, aizlīda man garām un ar savu dokumentu čupu arī izklājās uz kases letes. es draudzīgi aizrādīju, ka es te tomēr stāvu rindā, un iespraucos starpā. atbildē saņēmu šķību skatienu un kautkādu nesaprotamu purpināšanu. pa to laiku iepriekšējais biļešu pircējs bija ticis pie kārotā braukšanas dokumenta un atbrīvoja vietu man. aiz lodziņa sēdēja cēla, baltā blūzē ar oao ržd rotājumiem rotāta madāma labākajos gados, un neskatoties uz to, ka ir kasiere, kura pārdod biļetes, izskatījās ļoti aizņemta darbā. tā kā taipusē nav pieņemts sveicināties vai kā savādāk izrādīt laipnību, tad šāvu ārā “tri biļeta do irkutska!”. kasiere paskatījās uz mani ar baltu aci, bet neko nekomentējot sāka klabināt datora taustiņus, un pēc brīža piedāvāja vilcienu pēc četrām stundām. teicu ka der, lai dod biļetes. vēl pāris klabinājieni, un tad viņa mani pārsteidza nesagatavotu — “vaš dokument daiķe!”. gandrīz jau izbrīnījos, bet nu krievija tomēr, un ilgi nedomājot iedevu vadītāja apliecību. sanāca pilnīgi tāds kā duelis, kurš kuru izbrīnīs vairāk, jo kasiere pārsteigta grozīja rokās manu vadītāja apliecību, uz kuras itkā viss ir, bet tomēr kautkas trūkst. viņa jau pagriezās pret datoru, lai sāktu sensitīvo datu ievadi, bet tad pēkšņi atcerējās un “a gģe astaļnije?”. palūdzu, lai meitenes iedod pases, kuras atvērusi kasiere gandrīz jau atplauka smaidā, bet tad paņēmusi atkal manu vadītāja apliecību, rāda to man un prasa “a gģe vaša viza?”. nēnu… ja jau vajag, lūdzu, varu iedot arī savu pasi. pēc brīža visi dati bija savadīti, vietas rezervētas un biļetes izdrukātas, nonācam pie maksāšanas procesa — kasiere nosauca summu, teiksim tā, ne pārāk adekvātu piedāvātajam servisam, taču ar to jau bijām samierinājušies, ka krievijā māk noteikt kosmiskas cenas. palūkojos makā, bet tā kā uzlīme uz kases lodziņa vēstīja ka šeit pieņem dažādas norēķinu kartes, tad informēju kasieri, ka maksāšu ar karti. atbildes reakcija bija nikns skatiens un sašutuma pilns šņāciens, kasiere pagrāba karti un dusmīgi sāka klabināt datoru. rezultātā jau nekas traks nebija, parasta transakcija bez problēmām, tā ka nesapratu, par ko tāds naids.

otrais cēliens — uzgaidāmā zāle.

nopirkuši biļetes, gājām pastaigāties pa pilsētu, paēst brokastis un paspļaut ķiršu kauliņus baikālā. kamēr tik jauki pavadījām laiku, atkal uznāca lietus, tā ka nācās vien raiti kātot atpakaļ uz jauko stacijas māju un izklāties uz smalkajiem ādas dīvāniem. uzgaidāmā zāle, tāpat kā visa stacijas ēka bija pārsteidzoši smalki izremontēta, ar ādas dīvāniem, marmora grīdām un koka apdari. riktīgi pa smalko. nu lūk, tātad mēs tur tādi tūristi vienā dīvānā iekārtojušies garlaikojamies, skatāmies seriālu, lasām grāmatu un ko tur vēl, te pēkšņi no aizkadra uznirst galvenā stacijas dežuranta otrā vietnieka vecākā asistente un paziņo, ka uzgaidāmā telpa ir par maksu, astoņpadsmit rubļi stundā (~32 santīmi), lūdzu nāciet samaksāt pie lodziņa. tajā brīdī mēs, kā jau tūristi no aizrobežas neko nesapratām, un ignorējām šo informāciju. pēc minūtēm desmit neatlaidīgā dāma ar to pašu vēstījumu uzradās vēlreiz, bet arī bez rezultāta. nākamo mēs jau gaidījām dežūrmilici, kurš jau iepriekš bija manīts slaistoties pa staciju, bet tā arī nākamo divu stundu laikā neviens mūs vairs netraucēja, ja nu vienīgi par traucēšanu neuzskata bariņu ar krievu jauniešiem, kuri visai uzkrītoši, bet tomēr savā ziņā kautrīgi mēģināja uzsākt ar mums komunikāciju un atšifrēt, no kurienes mēs esam. sākās viss ar to, ka Liene mierīgi rakstīja kladē to ko viņa tur rakstīja, un blakus sēdošie puiši bija neizpratnē par jocīgajiem, nekrievu burtiem. sākās dažādi minējumi, ka mēs droši vien esam vācieši, vai varbūt angļi. tas viss tika apspriests gana skaļi, un ik pa laikam no kautkurienes atskanēja kāds “hello”, vai “jū ār… ēēē, hu ju ār? bļa nu” apmēram tā. bet tā kā tas viss tika adresēts vai nu griestiem, vai arī frāzes tika iepītas savstarpējās sarunās, ar acs kaktiņu vērojot, kāda būs mūsu reakcija, tad mūsu reakcijas vienkārši nebija. būtu nākuši runāties, gan būtu papļāpājuši.

krievijas epizodes — III. kuģīša bufetniece.

Komēta-15

2011.gada 6.jūlijs, baikāls.

tātad, atvadījušies no tiem, kas paliek krastā, uzsākam kuģojumu no ņižņijangarskas uz oļhonas salu ar senlaicīga paskata siltumgājēju uz zemūdens spārniem, vārdā komēta-15 (Теплоход на подводных крыльях КОМЕТА). pēc Pētera minējuma, iepriekšējie 14 jau ir nogrimuši. pats kuģītis tiešām kā no kādas septiņdesmito gadu filmas, varbūt linolejs nomainīts. nu lūk. tātad, kā iepriekšējā vakarā tikām noskaidrojuši, tad izbrauciens līz oļhonas salai maksās 3400.00 rubļus (~62 latus), ko darīt, vajag. uzkāpjam uz kuģa, ieņemam vietas, pamājam palicējiem, pie mums pienāk stjuarte un piedāvā nopirkt biļetes. turklāt ir varianti — jums vajag biļeti, vai lētāk? protams, ka lētāk — nu tad 3000.00 (~54 lati).
iekārtojamies uz diezgan ilgu braukšanu, sešarpus stundas tomēr.

Bufete

sēžam ar bufeti aprīkotā pakaļgala salonā, bufetē var iegādāties tēju, snikerus, alu un roltonus. bufeti, kā jau noprotat, apkalpo būdīga bufetniece, dažam klientam uzsmaidot lišķīgi piemīlīgu smaidiņu, cita virzienā atkal raidot dusmu zibeņus. kādu pusstundu pastrādājusi un papļāpājusi ar stjuarti, bufetniece nolēma uz trijām stundām slēgt ēdināšanas iestādi un iet atpūsties, iznākšanu no bufetes izveicot tupus izlienot pa mazām durtiņām zem letes. turklāt viņa to darīja tik veikli, ka knapi paspēju noķert kadrā.

Bufetčica

ārā lija lietus un nekāda jaukā vasaras diena nebija, salonā visi drebinājās un daži pat pamanījās ievērties guļammaisos, un ar nepacietību gaidīja kad atvērsies tā sasodītā bufete, lai tiktu pie siltas tējas. precīzi 12:48, kā jau ar roku rakstītajā zīmītē bija solīts “bufet zakrit do 12:30″, ieradās bufetniece un veikli izšmaukusi pa zemletes durtiņām, sāka rosīties pa savu aizgaldu — uzlika varīties ūdeni un atšuva jau rindā gaidošos klientus, jo ūdenim taču ir jāuzvārās, smērēja desmaizes un jautri čaloja ar stjuarti. mēs skatoties kā top desmaižu kalns, nospriedām, ka varbūt tomēr te būs tāda ekstra kā lidmašīnā, un izdalīs pārsalušajiem pasažieriem vismaz tēju ar kādu desmaizi, bet nē, nē, nesapņojiet, desmaižu kalns pazuda bufetnieces un stjuartes māgās. salona pretējā stūrī sēdošais jauneklis, ar kuru iepazināmies mazliet vēlāk, vārdā Paša, vienā brīdī neizturēja, un piegāja pie bufetnieces kautko runāt. bufetniece uz brīdi pazuda kautkādās blakustelpās un atgriezās ar zili rūtotu vilnas segu. acīmredzot tas nebija gluži gaidītais, un no Pašas stūra atskanēja diezgan agresīva lamāšanās, precīzi saprast neko īsti nevarēja dēļ skaļā dzinēju trokšņa, bet nu bufetnieces balss Pašu pārspēja vismaz divreiz. kā Paša pēc tam atstāstīja, tad viņš esot izteicis nosodījumu par zemo servisa līmeni attiecībā pret cenu, un vai tad tiešām nevar ieslēgt salonā apkuri, jo taču visi jau ir pārsaluši, uz ko dabūjis pretī diezgan labu vētru. visu atlikušo ceļu bufetniece viņam ik pa laikam veltīja iznīcinošus skatienus.

krievijas epizodes — IV. pedagoģija

2011.gada 25. jūnijs, pilsēta Bakal, urālos pie lielās bedres.

apskatījuši mazo, tikai 180 m dziļo bedri, izlīkumojām pa kalniem, un izbraukuši cauri pilsētai, apstājāmies mīlestības laukumā. par to, ka tas ir mīlestības laukums liecināja dažādas liecības — uzraksti uz sienām “я люблю тебя маша”, izmētāti lietoti prezervatīvi un tukšas dzērienu pudeles. no šī laukuma bija tikai mazliet jāpakāpjas, lai nokļūtu lielās bedres pašā malā, un skats pavērās tiešām iespaidīgs — bedre bija tik dziļa, ka tai dibenu nevarēja saskatīt. tā nu mēs tur jūsmojām par akmeņaino ainavu, fotogrāfējāmies, pamētājām gan mazākus, gan lielākus akmeņus, novēlām arī nelielu klintsbluķi, un vispār kopumā labi pavadījām laiku. tajā pat laikā objektu aplūkot ieradās arī kāda vietējā ģimene, pēc skata diezgan zolīds pāris, pilnīgi tādi kā inteliģenti no skata, ar diviem bērneļiem tā uz gadiem astoņiem. kamēr vecāki skaitīja kamazus, brālis ar māsu uzsāka nelielu jandāliņu turpat kraujas malā, uz ko visai asi reaģēja māte, saķerot meitu aiz rokas un gana skaļi aizrādot, ka šādi spēlēties uz klints malas ir bīstami: “ты щто блядь сука совсем охуела дебилка?!” mazā, protams, īpaši nepārdzīvoja par aizrādījumu, toties es gan biju diezgan pārsteigts.

krievijas epizodes — V. irkutskas ķengarags

11.jūlijs, irkutska

izkāpuši no burvīgā vilciena tieši irkutskas centrālajā stacijā, kura atrodas galīgi ne pilsētas centrā, pēc īsas apmaldīšanās un vairāku uzmācīgu “хотел, приват румс, апартментс, такси ту ольхон, байкал плиз”atšūšanas iekāpām tramvajā lai tiktu pāri upei uz pilsētu. nekādas konkrētas vīzijas kurp doties nebija, prtg brālēna telefons joprojām klusēja, tā ka nolēmām meklēt kādu lētu viesnīcu. stacijā iegādātais pilsētas plāns arī nekādu skaidrību neieviesa, tāpēc pabraukuši ar tramvaju, vadoties pēc sajūtām, kāpām ārā, un turpinājām ceļu kājām, vērīgi lūkojoties apkārt. diemžēl nekas neliecināja par tūrisma industriju un viesmīlību, ja neskaita labākajās sibīrijas dizaina skolas tradīcijās ieturētu greznu rozā grieķu — romiešu tempļu sajaukumu piecos stāvos ar zelta uzrakstu “гостиница европа”. paklīduši vēl kādus kvartālus nonācām tādā kā mikrorajona centra laukumā ar strūklakām un saldējuma kioskiem, skvēra soliņos pēc darbadienas atpūtās darbaļaudis, bērneļi bļaustīdamies lēkāja pa baseinu un vispār pilsētas ielās bija pārsteidzoši daudz cilvēku — rīgā pulksten deviņos vakarā visi jau godīgi skatās televizorā, nevis pie strūklakas dzer šņabi. kritiski nopētījuši relaksēto proletariātu, gājām prasīt ceļu tuvākajam taksistam. arī šoreiz taksometra šoferis bija atsaucīgs, saprata mūsu vēlmes un izstāstīja kā nokļūt līdz viesnīcai daļņevostočnaja ielā 22/2. izstāstīja, atzīmēja mūsu kartē un tā kā tas neesot pārāk tālu, tad piedāvāja mūs turp nogādāt par apaļiem simts rubļiem (~1.80 ls). mēs gan atteicāmies, jo tas jau ir tepat, tad viņš izstāstīja ceļu vēlreiz un vēl uzzīmēja shēmu. sirsnīgi patencinājuši devāmies norādītajā virzienā — līdz pirmajam luksoforam taisni, tad jāpagriežas pa labi un tālāk lejā no kalniņa pa postiševa bulvāri. garām veikalam “пятёречка” — tāds kā mūsu s.neto, tad vēl mazliet lejā, un tad gar piecstāvu mājām pa kreisi. jāatzīmē, ka viss rajons ir reāli līdzīgs ķengaragam, gan piecstāvu mājas, gan novietojums pie upes, un publika arī. nu lūk, tātad iegriežamies pa kreisi starp piecstāvenēm, bet uzraksti uz māju numuriem joprojām neliecina par daļņevostočnajas ielas klātbūtni, un arī nevienu sarkanu ķieģeļu jaunceltni tuvumā neredz. izejam cauri vēl pāris pagalmiem, un tā kā ainava nemainās, nolemjam pakonsultēties ar divām omītēm, kuras turpat apspriež kāpņutelpas notikumus. tantes mazliet izbrīnījās par mūsu jautājumu, un pirmais pretjautājums bija, vai mēs esam vācieši. piedāvājām minēt vēlreiz, un paralēli poļiem un čehiem tika piedāvāts arī diezgan tuvs lietuviešu variants. galu galā omītes viena otru pārtraucot gari un plaši izstāstīja, ka mums jāgriežas atpakaļ, un jāiet pilnīgi pretējā virzienā, jāšķērso postiševa bulvāris, tad gar vienu māju, tad gar otru, tur kur bija vecās ivanovnas buločnaja jānokāpj pa trepītēm un tad tik pa labi — tur arī būs tā daļņevostočnaja 22. labi, teicām paldies un griezāmies atpakaļ. visu atradām, nokāpām pa trepītēm, un jā — uz mājas rakstīts daļņevostočnaja 69! jē, tagadiņ tikai pārdesmit kvartāli un klāt būs. vienīgā nelaime, ka visi sešdesmitcikturtie numuri salikti iekšpagalmos uz daudzstāvu mājām, un cik var noprast tad slavenās daļņevostočnaja ielas vienā pusē, otrā pusē māju nav, un tuvumā arī neredz. tātad jāiet būs ļoti tālu. nogājuši trīs mājas, sastapām jauniešu bariņu, nu tādi galīgi vietējie pacani, ar šņabīti un aliņiem, viss kā nākas. ko tur daudz, jāuzdod kontroljautājums, vai mēs pareizi ejam. čaļiem, protams, arī prieks par jocīgajiem ārzemniekiem “а ты что — американец?”. uzklausījuši mūsu sāpi, džeki paši uz brīdi apjuka, un momentā nevarēja vienoties, kur atrodas prasītā adrese, taču beigās mums paskaidroja, ka ejam pilnīgi pretējā virzienā un jāgriežas atpakaļ, jākāpj pa trepītēm augšā, jāiet cauri cik tur tiem pagalmiem, jāšķērso postiševa bulvāris, nu tāda liela iela ar kokiem pa vidu, otrā pusē jāskatās kur sākas daļņevostočnaja iela, jo pāra numuri sākas no postiševa ielas uz otru pusi, uz šo pusi aiziet tikai nepāra mājas — “не ну ты неудивляйся, ты в россии.” gājām atkal atpakaļ, pa trepītēm, cauri pagalmiem, kuros arī sēdēja dažādu gadagājumu jaunieši un baudīja vasaras vakaru un jau kuro reizi ar neviltotu izbrīnu skatījās uz mums, un ne bez pamata, jo katru reizi mēs pagalmu šķērsojām citā virzienā. pie reizes apjautājāmies arī viņiem, un guvām apstiprinājumu, ka šoreiz ejam pareizi. šķērsojuši postiševa bulvāri, atkal nokļuvām omīšu pagalmā, taču šoreiz gājām vien tālāk. pie tuvākās daudzstāvu mājas tiešām bija 22 numurs, bet iela cita. un tā arī pie visām tuvākajām apkārtnes mājām numuri bija pilnīga randomā un ar dažādiem ielu nosaukumiem — lieliska vieta mistērijai. vēl apjautājuši pāris vietējiem iedzīvotājiem līdzīgus pretīmnācējus, beidzot uz vienas sarkanas ķieģeļu jaunceltnes ieraudzījām ilgi gaidīto viesnīcas uzrakstu. jā, tur tā arī bija, izvietojusies daudzdzīvokļu mājas pirmā stāva labiekārtotos dzīvokļos par gana saprātīgu cenu — 2000 rubļiem (~36 lati, un tas bija vienīgais brīvais numurs, un turklāt arī dārgākais). pie viesnīcas ieejas atkal sēdēja ar dzērieniem bruņojies jauniešu bariņš, un skaļi izteica minējumus un komentārus, no kādas zemes mēs esam — angļi, amerikāņi, vācieši, un mazliet apsēdās, kad saņēma atbildi krieviski, lai izvēlas izteicienus, jo mēs visu saprotam.

irkutskas ķengarags, 12.07.2011