БАЙKĀLS 2011

15. jūlija rītā pirmie kurt ugunskuru un rosīties pa nometni sāk Daknis ar Līvu. Ukass ar Zilveru, savukārt, pirms brokastīm veic rīta peldi. Gaiss vēl tikai iesilst, taču arī ūdens nav pārāk vēss. Pēc brokastīm veicam kārtējo rituālu, kas saucas atbrīvošanās no vecām un savalkātām drēbēm – ugunskuram ziedojam četrus kreklus un vienas bikses. Pl. 11:30, kad vācam nost nometni, izžuvušas arī iepriekš lietus laikā samirkušās drēbes un arī gaiss iesilis jau līdz +28.

Izskalotās caurtekas šķērsošana pie grants karjeru ezeriem

Izlūkošana liecina, ka priekšā stāvošais ceļš vismaz kādu laiku būs ciešamā stāvoklī un tūlīt pēc pl. 12 sākam ripināties lejā no augstienes. Pagaidām izskatās cerīgi, jo uz brauktuves ir tikai nelieli izskalojumi un daži ne pārāk lieli akmeņi. Nobraucam nedaudz vairāk kā 2 km un no Iveco redzam, ka fillmore ir apstājies pļavā un visi priecīgi lec laukā no automašīnas. Nojauta neviļ – viņi pirmie ir ieraudzījuši attālumu stabiņu, uz kura ir maģiskais skaitlis „110”. Tieši pēc nosaukuma „110. kilometrs” daudzi atpazīst šo ceļu, kas ved no Kumoras līdz „Umhej”. Esam priecīgi, sasnieguši šo vietu, taču mums priekšā vēl krietns attālums un mēs varam tikai minēt, kas mūs tur sagaida.

Bet mūs sagaida lielas smago automašīnu izbraukātas peļķes, vietējo leksikā sauktas par „vannām”. Pirmo tādu nākas pārvarēt vien dažus simtus metru aiz ceļazīmes. Kamēr notiek plānošana, daļa komandas staigā pa blakus esošā koka tiltiņa paliekām un sastop tur vairākas bezbailīgas zebiekstes.

Iveco ir ietrāpījis vienā no lielo "vannu" risēm

Kad esam pārvarējuši šo un vēl vienu ūdens šķērsli, divās stundās raiti nobraucam turpmākos 8 km, kur sākas vesela „vannu” kaskāde. Dažas šķērsojam uzreiz, taču vienu lielāku mēģinām apbraukt caur taigu un tas izvēršas par divu stundu cīņu ar dunduriem un purvaino augsni, kurā mūsu smagākais Iveco uzbrauc uz veciem baļķiem un vēl iestieg.

Kādi ir Krievijas ceļi, tādus arī fillmore brauc...

Tikuši laukā, sekojošās „vannas” šķērsojam pa ūdeni, cenšoties braukt tā, lai neieslīdētu smago „Urālu” atstātajās risēs. Gandrīz stundu tas arī izdodas, līdz vienā no dziļākajām „vannām” Iveco priekšējie riteņi tomēr pamanās noslīdēt no salīdzinoši cietajām akmeņainās augsnes „muguriņām”. Fillmore tikmēr aizbrauc tālāk, tā arī nesadzirdējis palīgā „saucienu”, jo signāltaure vārgi pīkst jau zem ūdens līmeņa… Vēlāk gan fillmore ekipāža pamana otra auto pazušanu un kājām nāk atpakaļ to meklēt. Lai izkļūtu laukā arī šeit dabūjam nostrādāties turpat divarpus stundas, pa vidu vēl piedzīvojot pērkona negaisa uzbrukumu.

"Vannu" izbraukšana

Taču arī pats fillmore pārāk tālu nav ticis. Aiz minētās lielās peļķes sākas pāris kilometru garš ceļa posms, kurā ir jālavierē starp milzu risēm, pārmaiņus šķērsojot dažāda dziļuma „vannas”. Neticis līdz ūdens šķēršļiem, fillmore kvalificējies iekrišanai vienā no risēm diezgan neapskaužamā leņķī. To izvinčojam un turpinām braukt ar mainīgām sekmēm, līdz nogurums un vēlais vakars liek mums stāties uz nakšņošanu. Tā kā visapkārt ir purvaina taiga, nekas cits neatliek, kā ieņemt mazliet sausāku vietu ceļa malā. Vakariņojam un ugunskuru kurinām uz brauktuves, pa kuras abām pusēm, klusi burbuļodami, tek strautiņi. Šī diena nav bijusi pārāk ražīga, jo nobraukti tikai nepilni 14 km.

Šķērslis - caurteka

16. jūliju iesākam ar apņemšanos iespējami ātrāk pieveikt šo nejauko ceļa posmu, tāpēc sākam braukt jau pl. 10, brokastis atliekot uz vēlāku laiku. Par laimi, pārvaram visas atlikušās „vannas” pietiekami ātri. Ceļš nav ideāls, taču braucams – ik pa laikam forsējam kādu nelielu strautiņu, taču nekā īpaši grūta maršrutā nav, līdz pl. 11:50 nonākam vietā, kur ceļš iet lejā no kalna un neliels strauts uz tā zigzagā ir izskalojis milzu vagas. Mēģinām izrēķināt pareizāko trajektoriju un fillmore pirmais brauc tieši iekšā šādā vagā. Sākumā viss iet labi, taču pēc 20 m tas iesprūst vagas padziļinājumā. Nākas rakt un vinčot to laukā. Ar Iveco viss sanāk daudz labāk. Šeit arī paēdam brokastis, kas reizē ir arī pusdienas un jautrā noskaņojumā turpinām braukt. Lejā šķērsojam nelielu upi, kam seko sākumā stāvs un pēc tam mainīgi lēzens un stāvs vairāku kilometru garš kāpums kalnu pārejā.

Fillmore iesprūst ceļa izskalojumā

Fillmore ieskrienas, tiek pāri upei, taču nepilnus 300 m tālāk kaut kas nokrakšķ aizmugurējā tiltā un braukt vairs nav iespējams – tas ir palicis tikai ar priekšējo piedziņu. Piebraucam klāt arī Iveco un dodamies izpētīt kāpumu. Šajā pusē ceļa izskalojums izrādās ir vēl dramatiskāks un vēlāk kļūst skaidrs, ka mēs to pārvarēt ar abām automašīnām nespēsim. Virzienā, kurā mēs dodamies, tuvākā apdzīvotā vieta (ciems Uljunhan) atrodas aptuveni 90 km attālumā un sakaru nav. Sasaucam sapulci un ilgi lemjam, ko darīt. Beigās tiek pieņemts lēmums, ka 2 cilvēki jāsūta kājām meklēt palīdzību, bet Iveco jātiek garām fillmore, kas stāv kāpumā uz ceļa, un tad arī jāmēģina doties virzienā uz ciemu. Ja paveiksies un auto būs ātrāks, tas kājāmgājējus pa ceļam uzņems. Grūtākais, protams, ir sadalīties…

Kāpums uz kalnu pāreju vietā, kur salūza fillmore aizmugurējais tilts

Pēc vakariņām pl. 22 Pēteris Dzedulis un Imants startē no nometnes kā kājāmgājēju komanda. Iveco gatavojas izbraukt nākamajā rītā. Gājēji līdz pl. 1:40 pārvar kalnu pāreju un nonāk līdz Barguzinas upei, kur pārnakšņo. 17. jūlijā rītā viņi šķērso upi, kājām veic vēl 35 km, pa ceļam satiekot divas ukraiņu braucēju ekipāžas, kuras, savukārt, dodas pa šo pašu ceļu pretējā virzienā. 18. jūlijā uz ceļa gājēji satiek rezervāta „Džerginskij” (uz kura tālākās robežas salūza mūsu automašīna) jēgerus un iegūst informāciju, kur, iespējams, varētu meklēt palīdzību. Vakarā, pēc kopumā pieveiktiem 65 km, viņi sasniedz otru rezervāta robežu un kontrolposteni, kur gājējus ar laivu atkal pārceļ pāri Barguzinas upei, kuru kājām šķērsot šeit ir pārāk bīstami. Iveco līdz šim gājējus nav panācis un nav arī ziņu par to, kas ar to notiek. Telefonsakari kļūst pieejami tikai netālu no rezervāta kontrolposteņa. Līdz tam uz ceļa ik pa laikam redzamā vietā tiek atstātas zīmītes Iveco braucējiem.

Viena no zīmītēm, kādas kājāmgājēji pēc palīdzības atstāja uz ceļa biedriem no Iveco

Pārnakšņojuši blakus atpūtas kompleksam „Umhej”, abi gājēji 19. jūlijā dodas uz kādu no apdzīvotām vietām, cerībā atrast smago automašīnu. Pēc turpat 8 noietiem kilometriem beidzot uz ceļa parādās automašīna, kas aizved līdz ciemam Alla. Taču reāli palīdzību var meklēt tikai rajona centrā Kurumkan, kas atrodas vēl 100 km tālāk. Pēteris un Imants ar diviem transportlīdzekļiem Kurumkanā nonāk vēlā pēcpusdienā un uzreiz sāk risināt sarunas ar rezervāta direktoru, kurš iesaista arī citus cilvēkus, tai skaitā kādu vietējo policijas amatpersonu. Pēc vairākām stundām tiek noskaidrots, ka rezerves daļu fillmore remontam šeit nav, pie tam nav jau arī zināms, kādi ir aizmugurējā tilta bojājumi – automašīnas tilts netika izjaukts, lai tā būtu braucamā stāvoklī. Iegūti divi kontakti smago automašīnu šoferiem, kuri varētu izpestīt fillmore no kalniem, taču tas maksā dārgi… Rīts gudrāks par vakaru – lēmuma pieņemšana tiek atlikta uz nākamo dienu. Vakarā beidzot tiek nodibināti sakari ar Iveco, kurā atrodas visi pārējie ekspedīcijas dalībnieki. Viņiem arī izdodas sasniegt rezervāta kontrolposteni, taču šķērsot Barguzinas upi viņi neuzdrošinās, jo ir pārāk augsts ūdens līmenis un stipra straume. Pie tam Iveco radušās jaunas problēmas ar atsperlāgām…

Iveco ar lāgām tiešām ir nelielas problēmas...

20.jūlijā Pēteris un Imants panāk vienošanos ar vienu no šoferiem un dodas pie tā uz Mogojto ciemu. „Urāla” šoferis Aleksejs ir viens no nedaudzajiem (5-6) braucējiem, kurš daudziem nezināmo Baikāla austrumpusē esošo ceļu mēro samērā bieži un zina visas tā īpatnības. Tomēr kopš pavasara viņš tur nav bijis un tagad daudz kas ir mainījies. Vakarpusē „Urāls” ar Alekseju, Pēteri, Imantu un vēl diviem līdzbraucējiem nonāk līdz „Umhej”, kur pārtransportē pāri upei Iveco. Tad tas ar Zilveru, Ukasu, Pēteri Dzeduli un vēl trīs līdzbraucējiem dodas rezervāta teritorijā, kur 65 km attālumā kalnos ir atstāts fillmore. Savukārt Iveco komanda ar Dakni, Līvu un Imantu paliek nakšņot atpūtas kompleksā „Umhej”, lai nākamajā dienā brauktu uz Kurumkanu, kur sarunāts vēlāk nogādāt arī fillmore. Šeit vakarā intensīvi tiek baudīta pirts un veldzēšanās aukstajā upē. Laikam jau pārāk intensīvi, jo termālajam ezeram un karstajām vannām nevienam vairs neatliek spēka…

Brokastis Kurumkanas kafejnīcā "Maksim"

21. jūlijā Imants jau otrreiz, bet Daknis ar Līvu pirmoreiz, nokļūst Kurumkanā, beidzot pie civilizācijas, kuru ekspedīcijas dalībnieki nav baudījuši divas nedēļas. Pirms tam vēl pie ciema Uljunhan uz ceļa satikta trīs automašīnu grupa no Novosibirskas, kā arī tālāk – divi velotūristi no Šveices (kuri ceļo jau piekto nedēļu), kas visi arī plānojuši aizbraukt caur 110. kilometru līdz ciemam Novij Uojan.

Termālais ezers (+25) atpūtas kompleksā "Umhej"

Nakšņošanas vieta Kurumkanā izvēlēta pie tās pašas Barguzinas upes, kas šeit plūst daudz platāka un rāmāka. 22. jūlijā visi trīs dodas uz Kurumkanu nelielā brokastu ekskursijā, pie reizes nopērkot arī dažas vajadzīgas lietas, un apmeklējot pasta nodaļu. Beidzot saņemtas ziņas no „Urāla” komandas, ka fillmore ir iekrauts kravas kastē un viņi drīz sasniegs rezervāta kontrolposteni. Ap pl. 20:30, kad Daknis un Līva paliek pie upes, Imants ar Iveco netālu no ciema robežas dodas sagaidīt pārējos. Fillmore tiek izkrauts no „Urāla” un ir spējīgs pats pārvietoties, tāpēc uzreiz visi atgriežas Kurumkanā pie upes. Beidzot pēc sešām dienām visi ekspedīcijas dalībnieki atkal ir apvienojušies. Šo pasākumu nedaudz jānosvin ar pasēdēšanu pie ugunskura. Trijotne pa ceļam Barguzinas upē pamanījusies arī makšķerēt un atvedusi 22 svaigas alatas.

Gardās pusdienas, kurās ugunskurā tika pagatavotas 22 alatas

Naktī uz 23. jūliju līst stiprs lietus, kurš nepārstāj līdz pat pusdienlaikam. Visapkārt viss ir slapjš un arī upē ūdens līmenis pa nakti ir paaugstinājies par 30 cm. Lietus starplaikā starp abām automašīnām tiek uzvilkts tents, lai būtu, kur patverties, un ugunskurā pagatavotas pusdienas. Tās šoreiz ir ļoti smalkas – ugunskurā ceptas Ukasa, Zilvera un Dzeduļa sazvejotās alatas. Reizēm skaidrojas, bet tad atkal uznāk kārtīga lietusgāze. Neomulīgi, drēgns un vēss laiks (tikai ap +15) ar stipru, brāzmainu vēju, tāpēc daļu laika pavadīta, sēžot zem jumta, vai automašīnās. Plānotie auto remontdarbi un mantu revīzija ir jāatliek, jo vakarpusē pēc nepilnu divu stundu pārtraukuma, atkal līst. Nekāda vakariņošana ar sēdēšanu pie ugunskura nesanāk, tāpēc atliek vien iet gulēt.

Nākamais, 24. jūlija rīts, iepriecina ar to, ka ap pl. 10 jau manāma debess skaidrošanās. Lietus pārstājis līt ap astoņiem rītā. Drīz vien paliek arvien siltāks un mākoņi izklīst. Sākas darbošanās – tiek izkrāmēta un pārkārtota visa bagāža, Dzedulis un Zilvers ar pieejamiem rīkiem un materiāliem risina Iveco atsperlāgu rēbusu. Salabota arī Iveco rācijas antena un fillmore vinčas pults. Mantas beidzot tiek pārkārtotas tā, lai fillmore kļūtu par smaguma centru, bet Iveco tiktu vairāk atslogots. Tas, šķiet, arī izdodas.

Mantu revīzija Kurumkanā

Izbraukšana no Kurumkanas sākas ap pl. 20, sākumā patstāvīgi, bet tiekot uz šosejas, Iveco ņem fillmore cietajā sakabē. Ceļa segums sākumā vēl ir apmierinošs, taču vēlāk ir ļoti mainīgs un vairāk slikts, nekā labs. Līdz ar to cieš mūsu pārvietošanās ātrums, jo nav vēlmes pilnīgi salauzt vienas vai otras automašīnas piekari. Tā ar mainīgām sekmēm abas automašīnas pārvietojas, līdz pusnaktī sasniedz Barguzinas ciemu. Lai brauktu tālāk, kārtējo reizi jāšķērso upe, taču nu to var izdarīt tikai pie Ustj Barguzinas ciema, kura ir vēl 50 km uz priekšu. Tajā ekipāžas nokļūst pl. 1:40 un apstājas nakšņot pie prāmja pārceltuves, jo piemērotākas vietas apkārtnē vienkārši nav.

25. jūlija rītā visus modina garāmbraucošo automašīnu un pārceltuves velkonīša motora troksnis. Ekspedīcijas mašīnas ir pašā notikumu epicentrā. Vieglajās brokastīs vietējā eksotika – pie pārceltuves nojumēs tirgotie belaši. Kad dalībnieki uzēduši, auto tiek nostādīti mašīnu rindā un tad piecu minūšu laikā tiek pārcelti pāri upei. Abām automašīnām šī pārcelšanās kopumā izmaksā… 72 santīmus.

Prāmja pārceltuve Ustj Barguzinā

Ustj Barguzinā ilgāku laiku jāmeklē bankomātu, lai tiktu pie skaidras naudas. Pa ceļam uz banku otro reizi visa brauciena laikā kādu no mašīnām aptur milicija. Šoreiz tas ir Iveco. Uzmetis acis dokumentiem, milicis vien palūdz Dakni piesprādzēties un uzreiz zaudē par mašīnu interesi. Bankomāts ar ugunsdzēsēju palīdzību tiek atrasts, iegādāta pārtika un varam turpināt ceļu. Apmēram trīs stundas atkal ir iespēja kratīties pa ārkārtīgi nelīdzenu granteni, tad parādās daži asfalta posmi. Normāls asfalta segums gan ir tikai, tuvojoties ciemam Turka, kas ir pašā Baikāla krastā. Šeit uzpildām degvielu un nedaudz tālāk aiz ciema pusdienojam Baikāla krastā. No ezera pūš dzestrs vējš un šeit ir pilnīgi atšķirīgs krasts no tā, kas redzēts Severobaikaļskā un Ņižņeangarskā – akmeņu vietā smilšu pludmale. Apmierinājuši vēlmi pabūt pie ezera, dodamies tālāk pa šoseju uz Ulan-Ude, kur plānota rezerves daļu meklēšana abām automašīnām, kā arī dažu formalitāšu kārtošana ceļojuma sakarā. Ap pl.20 šķērsojam vairākus kilometrus garu kalnu pāreju ar augstāko punktu 1218 m virs jūras līmeņa un gandrīz uzreiz pēc tās arī pilsētas robeža. Nepatīkamākais fakts gan ir tāds, ka braucot lejā no kalna, ardievas pasaka arī pēdējā „dzīva” palikusī Iveco atsperlāga. Cerams, ka izdosies tikt ar šo kaiti galā, lai mājās nebūtu jāpārrodas nepieklājīgi lēni. Šoreiz nometni izveidojam netālu no pilsētas robežas, mežmalā, kura pēc pazīmēm ir visai iecienīta vietējo atpūtas vieta. Kuras ugunskurs, gatavojas vakariņas un ap pusnakti visi dodas gulēt. Par spīti tehniskajām problēmām un sliktajiem ceļa apstākļiem, dienas laikā nobraukti 268 km.

Atkal Baikāla krastā