БАЙKĀLS 2011

8. jūlija rītā dzīvības pazīmes nometnē parādās tikai ap pl. 11. Visi samiegojušies raušas laukā no teltīm un gatavojas brokastīm. Ukass ar Zilveru veic rīta vingrošanu un nedaudz iztaisno saliekto lauzni, kurš iepriekš cietis Iveco glābšanas operācijā pļavā un arī vakardien, veļot akmeņus. Pēc brokastīm pl. 12:40 saliekam visu savu mantību mašīnās, sagatavojušies ilgai braukšanai, bet kas tev deva – nākamais pārbaudījums jau mūs gaida turpat 150m attālumā. Neliela strauta izmiekšķēts dažus desmitus metru garš ceļa posms, kura apbraukšanas manevrs aizņem turpat divas stundas mūsu laika. Šeit lieti noder mūsu instruktora Robja padoms vairāku atbalsta punktu bāzes ierīkošanā, lai vinčotos vietā, kur nav ne lielu koku, ne akmeņu. Kopš šī brīža mūsu leksikā ir parādījies termins „Robis”, ar ko apzīmēt šādas sistēmas izveidošanu. Turpinājumā puišiem nākas vēl pastrādāt ar laužņiem, veļot nost no ceļa lielākus akmeņus, līdz no iepriekšējās nometnes vietas esam nobraukuši apmēram 650m. Šeit redzama jau vairākkārt izmantota nometnes vieta, kurā pusdienlaiku domājam pārlaist arī mēs. Atstājuši mašīnas šeit, visi ejam nedaudz tālāk uz priekšu līdz Sramnaja upei, kur veldzējamies vēsajā ūdenī. Nav jau viegli – automašīnas termometrs rāda +41 grādu. Vienlaicīgi tiek veikta izlūkošana, kas liecina, ka to, kas ir tālāk uz priekšu, par ceļu vairs īsti nenosauksi. Tiek pieņemts lēmums šodien tālāk vairs nebraukt, jo nav jau īsti kur – ir tikai upes sanestu akmeņu krāvumi, kur vietām ir saskatāmas ceļa aprises. Dažviet pat nav saprotams, vai mēs ar saviem mantām pielādētajiem auto varēsim izbraukt. Tāpēc pēc pusdienām tiek aktīvi uzsākti „ceļu būves” darbi. Sākumā, lai izlīdzinātu brauktuvi, akmeņi tiek samesti upes braslā. Pēc tam šī pati brauktuves izlīdzināšanas procedūra notiek arī turpmākajā ceļa posmā līdz nākamajam braslam, pēc kura „ceļš” turpinās gar otru upes krastu. Šie darbi, kā arī tālāka maršruta izlūkošana ilgst līdz pat pl. 22. Un šeit droši var teikt – jo tālāk, jo trakāk. Taču padoties, griezties riņķī un braukt atpakaļ neviens nav noskaņots. Nometnē nākas ķerties arī pie fillmore bagāžas nodalījuma plaukta remonta, jo tas nav izturējis trako kratīšanos un šķērskoks ir nedaudz ielūzis. Izlīdzamies ar bērza klucīti.

Dubļu posms pirms Sramnaja upes

Pirmais brasls pāri Sramnaja upei

Vakarā blakus nometnes vietai atklājam arī ziedošanas vietu, kur redzamas atstātas monētas, cigaretes, sērkociņi u.c. lietas, kā arī kokos sietas lentītes, lai turpmākais ceļš būtu veiksmīgs. Pagaidām tā ir viena no pirmajām šādām vietām mūsu maršrutā, taču turpmāk tādu būs daudz. Arī mēs noziedojam „veiksmei”, vēl pasēžam pie ugunskura, apmainoties ar pirmajiem iespaidiem par akmeņaino upi un liekamies gulēt.

Ziedojumu vieta

Viens no vislabākajiem ceļa posmiem blakus upei

Lai arī pirmie aktīvisti 9. jūlija rītā mostas jau 7, īsta rosība sākas tikai ap pusdeviņiem. Ik pa brīdim smidzina lietus, bet tas pagaidām ir tikai par labu mums, jo nav pārāk karsti. Ap pl. 10 sākam šturmēt pirmo upes braslu. Fillmore palēkdamies aiziet pāri akmeņiem un apstājas tikai otrā krastā, kur jāpārvar neliels, bet neērts kāpums. Taču ar otro piegājienu tas tiek pāri arī šai vietai un aizkārpās tālāk nākamā brasla virzienā. Iveco arī dodas pāri upei. Lai arī ar otro piegājienu, bet tas tiek pāri. Drošākai braukšanai tālāk tas tiek atslogots no smagākajām instrumentu kastēm. Lai tiktu līdz nākamajam braslam abām mašīnām dažas reizes nākas pavinčoties, tomēr līdz pl. 12:30 apmēram puskilometru garais posms nu ir pieveikts. Vismaz ar auto. Grūtākais nu ir uznest pa kāpumu instrumentu kastes un teltis, kuras neizjauktas atstājām iepriekšējā nometnes vietā.

Trīs braslu sērija un braukšana gar upes stāvkrastu

Fināla kāpums pirms pēdējā brasla pāri Sramnaja upei

Kad tas ir izdarīts, uztaisām atpūtas pauzi, pamētājot akmeņus braslā, papusdienojot un tad pārnesot no mašīnām izņemtās kastes vēl pārsimts metrus uz priekšu. Tā kā līņā lietus, uzceļam starp kokiem tenta nojumi un sagādājam malku ugunskuram. Līva paliek saimniekot jaunizveidotajā nometnē, bet pārējie gatavo ceļu upes šķērsošanai. Veicamais posms nav vienkāršs, jo jāpārbrauc upi, uzreiz jāpagriežas un jābrauc pa tās daļēji sauso gultni un jāšķērso vēl vienu braslu. Visu sarežģī tas, ka te ir daudz ļoti lielu akmeņu, kuri traucē, bet kurus nevar izkustināt no vietas. Krastā, lai nokļūtu tālāk, atkal jāpieveic slidens un akmeņains kāpums. Lai arī ne bez piepūles, taču stundas laikā abas automašīnas ir nokļuvušas līdz nometnei. Pāris stundas atpūšamies zem nojumes, tad sagādājam vēl malku un sakuram arī otru ugunskuru, lai būtu siltāk. Ārā ir krietni mazāk par +20 un mitrums neatkāpjas. Zemie mākoņi visu dienu ložņā tepat starp kokiem.

Kārtējās dubļu vannas

Ap pl. 19 gatavojam launagu. Lai arī pēc tā ir sajūta, ka neko vairs darīt nav jaudas, tomēr saņemamies un ejam gatavot ceļu rītdienas braucienam, kas būs viens no smagākajiem šajā upes posmā. Tā kā jau esam ieguvuši zināmu pieredzi akmens lauku šķērsošanā, ceļu vairs necenšamies izskaistināt pilnīgi līdzenu, izvērtējam kur un ar kādiem paņēmieniem šķērsot bīstamos akmeņus. Taču ir dažas lielas bedres, kuras tomēr nākas aizbērt ar akmeņiem un tas prasa laiku. Strādājam līdz pl. 22, kad atgriežamies nometnē un žāvējam samirkušās drēbes un sildāmies pie ugunskuriem. Pēc iepriekšējās ēdienreizes esam sākuši lietot „trauku mazgājamo mašīnu”, kad netīros traukus saliek tīklā, kuru sasien maisa veidā un tad, piesienot, iemet kalnu upē. Trauki nu izmazgājušies tīri. Ap pusnakti ēdam vēlās vakariņas. Tā kā Daknis atsakās tik vēlu nest traukus uz upi, to piesakās izdarīt Imants. Līdz pusdiviem vēl parušinām ugunskurus un tad lienam teltīs, cerībā, ka nākamajā dienā vairs nelīs. Bet tikmēr sāk līt arvien stiprāk…

Pēc akmeņu nogruvuma atjaunotais ceļš kalnos

10. jūlija rīts vairākumam ir smags – tie nekādi nevar pamosties agrāk par pl. 11. Taču mobilizācija beidzot iestājas un ap pusdienlaiku jau esam pabrokastojuši. Drīz arī novācam nometni un sākam kustību iepriekšējā režīmā, kad daļa smago mantu ir izkrautas no mašīnām un tiek pārnestas ar rokām. Tiekam uz priekšu salīdzinoši raiti, Iveco pat nākas vinčoties retāk, nekā fillmore. Tas daļēji tāpēc, ka izskrūvējas un pazūd vinčas troses gala stiprinājums. Laiks ir mainīgs – brīžiem uznāk mākonis, brīžiem skaidrojas, taču vismaz nepārtraukti nelīst. Pēc pl. 15 pirmoreiz uzspīd arī saule, taču gaiss nesasilst vairāk par +22. Pēc trīsarpus stundu cīņas esam nokļuvuši vienā no smagākajiem posmiem. Šeit kārtējo reizi jāšķērso upe, tad jātiek pāri lieliem akmens bluķiem un jāturpina braukt aptuveni 300m pa upes gultni, vienā vietā pārvietojoties tieši garām bīstamam stāvkrastam. Pēc tā seko upes šķērsošana pretējā virzienā pāri diviem brasliem (ar dažādu platumu, dziļumu un upes gultnes augstumu), jo šeit straumi sadala neliela saliņa.

Braslu sērija uz Belaja upes pietekas

Braslu sērija uz Belaja upes pietekas

Pirmais šo posmu veic fillmore, kurš paša spēkiem tiek pāri braslam, taču ar aizmugurējo virsbūves daļu aizķeras aiz liela akmens. Pāris reizes vinčojoties, fillmore tiek tālāk, lēkājot pa lielajiem akmeņiem kā sienāzis, taču aiz bīstamā stāvkrasta apstājas un vairs nav iedarbināms. Aizdomas, ka pie vainas ir elektriskais degvielas sūknis.

Kamēr fillmore nav kustināms, pāri upei sākam dīdīt Iveco. Pāri braslam to dabūjam, taču vinčojoties pāri lielajiem akmeņiem, ap pl. 20:40 trūkst vinčas trose. Paiet aptuveni stunda, līdz ar hailiftu paceļot Iveco, zem tā riteņiem tiek samesti akmeņi un tad, ar sasieto vinčas trosi turpinot vinčošanos, tas tiek dabūts uz priekšu līdz stāvkrastam. Lai arī ir vēls, Dzedulis maina fillmore degvielas sūkni, jo upē palikt galīgi neesam plānojuši. Abu automašīnu kustība turpinās tikai pl. 23:40, kad apkārt jau ir melna tumsa. Dubultbraslam tās tiek pāri piecpadsmit minūšu laikā. Laikam jau, izēmot mūs, neviens nav bijis tik dulls, lai brauktu pa šejieni tumsā. Mantas jau iepriekš ir pārnestas pāri upei, taču te pat nav īsti vietas, kur izvaidot nometni. Tomēr mums nav izvēles iespējas un tepat vien jāpaliek. Vakariņas sākam gatavot jau pēc pusnakts, teltis celt – vēl pēc tam. Pie ugunskura ir tik patīkami, ka Imants un Līva aizmieg krēslos un noguļ tā līdz pat pustrijiem, kad Daknis modina un uzdod kontroljautājumu – “kur mēs atrodamies?”

Nākamā diena „uz akmeņiem”, 11. jūlijs, sākas pēc pl. 11, kad beidzot visi ir izgulējušies un gandrīz vienlaicīgi izsprāgst no teltīm. Pabrokastojam un pl. 13 esam gatavi finiša izrāvienam – pēdējam bīstamajam ceļa posmam gar Sramnaja upes attekas izžuvušo gultni pa ļoti nelīdzenu un nestabilu augsni, kura beigās ir jāšķērso kārtējais, līdz šim dziļākais brasls (dziļākā vieta virs 1m). Tas jau nebūtu nekas, ja vien šeit upes gultne nebūtu pamatā smilšaina, taču ar trim milzīgiem akmeņiem tieši auto ceļā. Trīsarpus stundas pamatīgi strādājam, aizberot bedres uz ceļa krastā, kā arī pašā upes braslā. Pēc stundas fillmore kā pirmais brauc un vienā no vinčošanās punktiem atkal noslāpst. Arī vinčai vairs nepietiek strāvas, tāpēc stiepjam laukā ģeneratoru un akumulatora lādētāju. Kamēr lādējas akumulators, nesam kalnā mantu un instrumentu kastes. Tuvāk piebrauc arī Iveco. Pienācis laiks atkal kustināt fillmore un tas pieveic atlikušos 100m un tiek pāri upei. Ap pl. 18:20 arī Iveco ir pāri upei. Varam atviegloti uzelpot, lai arī nezinām, kas vēl mūs sagaida turpmākajā ceļā. Beidzot saliekam visas iepriekš nestās mantas automašīnās, jo izskatās, ka beidzot varēsim sākt pārvietoties braukšus, nevis kājām, kā pēdējās četras dienas jau ierasts. No staigāšanas pa akmeņiem pamatīgi sāp kājas, īpaši pēdas. Savukārt no akmeņu cilāšanas pirkstu gali ir kļuvuši tulznaini un noberzti gandrīz jēli.

Uzbraucam kalnā un rīkojam nometni 761m virs jūras līmeņa. Imants ar Dakni aiziet vēlreiz līdz šī upes posma sākumam to uzfilmēt un izmērīt garumu. Rezultātā konstatējam, ka 4 dienās esam veikuši 4,5km ceļa un lejasdaļā augstuma atzīme ir 368m virs jūras līmeņa.

Kalnu ielejas ainava

12. jūlijā ar padarīta darba sajūtu guļam līdz pl. 11. Pa nakti lijis stiprs lietus un arī no rīta joprojām turpina līt, tāpēc pēc pusstundas, bez brokastu gatavošanas, jau dodamies tālāk. Pagaidām ceļš ir apmierinošs un pārvietojamies ātrāk, nekā līdz šim. Pēc nepilnas stundas mums ir jāpārvar viens ap 100m plats akmeņu nogruvums, taču tas problēmas nesagādā. Vēl pēc laiciņa aizmugures spoguļos novērojams, kas līdz šim neredzēts – mums seko divi UAZ „bobiki”. Apstājamies, lai iepazītos un parunātos – izrādās Krievijas off-road entuziasti, kuri brauc no Čitas. Pateicas mums par ceļa izbūvēšanu pie Sramnaja upes. Posmu, kuru mocījām četras dienas, viņi pieveikuši nepilnās divās stundās. Protams, viņiem jau mašīnas nav tā pārkrautas kā mūsējās… Bez sarežģījumiem viņi mūs apbrauc pa ceļmalas krūmiem un ātri dodas uz priekšu. Mēs lēnītēm arī. Pusdivos pēcpusdienā mēs nonākam pie kārtējās upes, kuru būs jāšķērso divas reizes, otrā krastā rāpjoties šaurā un stāvā uzbērumā un pēc tam pārvietojoties pa 50m garu dubļu vannu. Šeit iestrēgstam uz ilgāku laiku, kamēr atkal „sagatavojam” ceļu. Te arī sastopam pirmo kājāmgājēju – kādu vīru ar diviem suņiem un karabīni plecā. Pēc viņa vārdiem, mums vēl priekšā aptuveni 40km slikta ceļa. Tas mūs nebūt neiepriecina, jo nu jau mēs jūtam, ka būsim iestrēguši kalnos nedaudz par ilgu. Labi vien ir, ka pārējie trīs komandas biedri devās uz Irkutsku no Ņižņeangarskas.

Pēc četrām stundām tomēr šo sarežģīto posmu esam pievārējuši, tāpat kā divus tam sekojošos braslus, kur izlīdzinot gultni, sametām tikai nedaudz akmeņu. Līdz pl. 20, kad šķērsojam Ulug upes braslu un iebraucam lielā purvainā līdzenumā, esam šķērsojuši vēl vairākus braslus un nogruvumu vietas. Purvainajā līdzenumā fillmore ar priekšējo daļu tiek pamatīgi iestādīts dubļos. Dubļos stieg arī Iveco. Visu sarežģī tas, ka šeit pat nav īsti pret ko vinčoties un ar vilkšanu arī neiet tik raiti, kā gribētos. Laukā tikšanai mums vajadzīgas divas stundas. Kad tiekam uz nedaudz labāka ceļa, sāk krēslot, bet piemērotas vietas naktsmītnei joprojām nav. Drīz sākam braukt paralēli Belaja upei gar tās krastu. Jau pustumsā mums jāšķērso vieta, kur pēc nogruvuma daļēji atjaunots ceļa segums – tāda kā paliela bedre ar stāvu iebrauktuvi un izbrauktuvi, kurai vienā pusē ir stāva nogāze, bet otrā – krauja. Ar nelielām bailēm no malas vērojam, kā abi Pēteri forsē šo vietu. Un pie tam veiksmīgi, ar slaidiem palēcieniem. Vietu nometnei atrodam pl. 23 turpat ceļmalā, ielejā starp divām kalnu grēdām. Lai arī noguruši, sagaidām vakariņas, kas šoreiz mums ir vienos naktī un pasēžam pie ugunskura līdz pl. 2. Pēc vairākas dienas ilgušā gliemeža ātruma šodien esam spējuši pieveikt veselus 25km.

Purvainais līdzenums pēc Ulug upes šķērsošanas, kurā iestieg UAZ

Nometne starp divām kalnu grēdām

13. jūlijā mostamies pēc tūlīt pēc desmitiem, jo ir ārkārtīgi karsts un teltī palikt vairs nav iespējams karstuma dēļ. Sanāk tāds slinkais rīts, jo brokastis ir vēlu un sākam novākt nometni tikai pusdivos pēcpusdienā. Ap šo laiku automašīnas termometrs jau vēsta +36. Sākam braukt stundu vēlāk un pēc pirmā kilometra palielā peļķē abas automašīnas pēc kārtas iestieg. Šeit arī konstatējam, ka Iveco vinčai ir jauna problēma – atlūzis viens korpusa stiprinājuma stienis. Līdz ar šo nākas izmantot fillmore vinču un laukā tikšana aizņem pusotru stundu.

Pārvaram kārtējo šķērsli

Ap pl. 18 uz divām stundām iestrēgstam pie liela akmeņu nogruvuma blakus upei Belaja. Šeit nākas kārtīgi padomāt, kā šķērsot milzu bluķus. Dažus no lielajiem akmeņiem ar vinčas palīdzību noveļam no „ceļa”. Lai gan neesam veikuši diži lielu attālumu, neesam pārliecināti, vai ir vērts braukt pārāk tālu, tāpēc drīz arī meklējam vietu nometnei. To izveidojam ceļmalā, netālu no upes. Zilvers ar Ukasu aiziet uz upi mētāt vizuļus, Daknis ar Līvu – izpētīt tālāko ceļu. Pārējie strādā nometnē – gādā malku un kurina ugunskuru. Makšķernieki atgriežas bez zivīm, bet Daknis ar ziņām, ka 100m no nometnes uz ceļa ir vienu līdz divas dienas senas lācenes un mazā lācēna pēdas. Vakariņojam līdz vieniem naktī un tad rūpīgi novācam visus traukus un arī pārtiku, lai ķepainais netiek klāt, ja gadījumā naktī sadomā mūs apciemot. Slinkais rīts izvērties slinkajā dienā un tā ar visām iestigšanām un akmeņu krāvumiem esam pavirzījušies tālāk tikai par 4km.

Akmeņu nogruvums pie Belaja upes

Akmeņu nogruvums pie Belaja upes

Krasta izskalojums pie Namama upes

14. jūlijs arī sākas saulains un visi mostas spirgti un žirgti jau pirms pl. 10. Paēdam brokastis un turpinām cīnīties ar ceļa nelīdzenumiem. Pagaidām gan tie nav tik izteikti, lai mēs ļoti kavētos. Gribam jau cerēt, ka sliktais ceļa posms ir aiz muguras, taču pilnīgi pārliecināti gan neesam. Sasniedzam kādu upīti, kurā pārvaramais brasls ir vairāk kā 50cm dziļš, taču neizskatās bīstams un nekādus sagatavošanās darbus neprasa. Pirms tā šķērsošanas netālu atrodam un aplūkojam ziemas mājiņu – vietu, kur var pārnakšņot vajadzības gadījumā. Netālu no brasla atkal vērojamas lāču pēdas. Aiz brasla joprojām ir mainīgi ceļa apstākļi, taču nekā pārāk sarežģīta. Tas ir tikmēr, kamēr sasniedzam garu kāpumu kalnā, kura sākumā ir divas iespējas – dubļu peļķe ar dziļām risēm vai arī kūdras staignājs. Izvēlamies otro, mitrākās vietas nosedzot ar metāla laipām. Tas palīdz – abas automašīnas salīdzinoši ātri tiek pāri. Tālāk uzreiz seko divi perpendikulāri ceļa izskalojumi, kur vajag pastrādāt gan ar lāpstu, gan ar lauzni, lai padarītu izbraukšanu mazliet vieglāku. Kad jau sapriecājamies par diezgan raito virzīšanos uz priekšu, nonākam pie upes Belaja pietekas, kur pret kalnu jāšķērso ne vien 2 brasli, bet nelielu posmu jābrauc pa šīs upes gultni, kas ir pilna lielu akmeņu. Ūdens ir stindzinošs un ilgi bīdīt akmeņus, stāvot tajā, nemaz nav iespējams. Ārā ir sasodīti karsts un, kad esam šķērsojuši pirmo braslu taisām pusdienu pārtraukumu. Te negaidīti sākas negaiss, kas uz brīdi izjauc mūsu tālāko darbošanos. Pēc kārtīgas straumes pārvirzīšanas un gultnes „sakārtošanas” ārā no akmeņiem tiekam tikai pl. 19:30. Drīz sasniedzam arī līdz šim augstāko vietu – 1111m virs jūras līmeņa. Vēl turpinām braukt, līdz pie upes Namama mums ir jāšķērso bīstamu krasta izskalojumu. Vienā vietā nogruvums atrodas aptuveni metru no automašīnas, bet nedaudz tālāk ceļš ir noskalots un ir jāpārvar neliels, bet stāvs un ārkārtīgi slidens paugurs. Tas kļūst jo slidenāks, jo atkal sāk līt lietus. Bez tam pilnvērtīgi izmantojama ir tikai fillmore vinča. Pēc ilgiem manevriem dabūjam pāri uzkalnam gan fillmore, gan Iveco. Veiksmes iedvesmoti braucam tālāk, šķērsojot arī aptuveni 300m garu ceļa izskalojumu, kas klāts ar salīdzinoši neliela izmēra akmeņiem – iespējams, kalnos kūstošā sniega un ledus veidojums, jo šobrīd ūdens te nav vispār. Kad tiekam garām šai vietai, sākam domāt, kur nakšņot. Uz kartes atzīmēti vairāki ezeri, tāpēc lūkojam, vai tie būs derīgi. Pirmie divi izrādās purvaini veidojumi, taču pie trešā mēs apstājamies, jo te ir redzama veca ugunskura vieta. Kā izrādās, te ir divi grants ņemšanas karjeri, kas piepildījušies ar ūdeni un savienojušies, izskalojot caurteku zem ceļa. Ideāla vieta, kur palikt un arī beidzot kārtīgi nomazgāties, jo ūdens ir salīdzinoši silts. Nopeldamies, paēdam vakariņas un šoreiz jau uzreiz pēc pusnakts dodamies gulēt. Izlūkgājiens liecina, ka rītdien uz kādu laiku mūs sagaida ļoti neslikti ceļa apstākļi. Varbūt akmeņu murgs reiz būs beidzies? Dienas distance – 23km.

Nometne pie grants karjeriem, 1221m virs jūras līmeņa

Lāču atstātās pēdas

Ziemas mājiņa