БАЙKĀLS 2011

4. jūlija rītā beidzot varam visā krāšņumā vērot Baikāla ezeru, kāds tas ir pie mūsu nakšņošanas vietas. Līdz ezeram gan ir aptuveni 150m, kas jānokāpj lejā pa diezgan stāvu nogāzi, taču to izdarīt nevienam nav par grūtu. Ezerā ir lieli viļņi, taču rīts ir ļoti silts un vēlāk gaiss iesilst līdz pat +24 grādiem. Ap pusdienlaiku pabrokastojam turpat kalna galā, taču laika apstākļi pamazām sāk bojāties. No ezera puses uzrodas migla, temperatūra samērā strauji pazeminās līdz +8 grādiem un sāk līt lietus. Sakravājamies un dodamies uz Severobaikaļsku. Šeit nopērkam fillmore rezerves daļas, kā arī nomainām divas Iveco riepas, vairāk nodilušās atstājot rezervē. Kamēr mašīnām tiek veikta profilakse un remonts, Imants ar Līvu dodas interneta meklējumos un iepirkt pārtiku. Pārtikas tirgotava pārsteidz ar augstajām cenām. Tā nu sanāk, ka turpmākajās dienās, kad gribējām dažādot savu ēdienkarti, mēs ēdīsim „zelta” rīsus, griķus un kartupeļus, kuru cena attiecīgi ir 1Ls/0,5kg, 2Ls/0,5kg un 0,86Ls/kg. Skarbi…

Skats no pirmās nometnes vietas pie Baikāla

Kad visi ap pl. 20 satiekas pie mašīnām, apspriežam, ko vēl nepieciešams nopirkt, jo drīz dosimies nezināmajā ceļā kalnos, kur nav ne tikai veikalu, bet arī apdzīvotas vietas. Pie mūsu mašīnām dienas laikā pienākuši vairāki cilvēki, tai skaitā tādi, kas šo to zina pastāstīt par ceļu caur kalniem. Vairāk gan pēc nostāstiem, jo paši tur pēdējā laikā nav bijuši. Tomēr mums ir noderīga jebkura informācija. Desmitos vakarā izbraucam uz nākamo apdzīvoto vietu – Ņižņeangarsku. Tur noskaidrojam, ka kuģītis, ar kuru tie mūsu biedri, kas atgriežas mājās agrāk, varētu nokļūt Irkutskā, ostā pienāks tikai pēc dienas. Lai arī teorētiski viņi varētu doties ar visiem kopā kalnos un paspēt uz lidmašīnu 13. jūlijā, tomēr nolemjam tā nedarīt. Vēlāk izrādīsies, ka tas ir bijis pareizākais lēmums. Ņižņeangarskā sastopam arī vietējo taigas gidu – Viktoru Kuzņecovu, kuram ir visai plašs interešu loks – medības, kāpšana kalnos, kuģubūve un kuģošana, aviācija, niršana u.c.

Improvizētā remonta zona Severobaikaļskā

Atrodam sev nometnes vietu vēl labākā vietā, nekā iepriekš – pašā Baikāla krastā, kur šoreiz nav nekur jākāpj no kalna lejā, esam vien metru vai pusotru virs ūdens līmeņa. Netālu gan ir šoseja un dzelzceļš, taču tas nemazina mūsu vēlmi šeit palikt. Šoreiz mūsu vakara pasēdēšana pie ugunskura izvēršas visilgākā brauciena laikā, jo gulēt sākam taisīties tikai ap 5:30 rītā.

Otrā ekspedīcijas nometne Baikāla krastā

Kustība nometnē 5. jūlijā vērojama tikai pēc pl. 12, kad uzdrošināmies Baikālā arī nopeldēties. Izrādās, ka ūdens nemaz nav ledaini auksts, kā mums visi centās iestāstīt. Katrā ziņā šajā vietā tas nebūt nav aukstāks kā Rīgas jūras līcī. Turpmāko dienas daļu pavadām laiskojoties, mētājot akmeņus, mazgājot netīrās drēbes, peldoties. Redzam no ezera ārā braucam makšķerniekus ar laivām. Ukass, Zilvers un Arnis kā delegācija dodas uz 250m attālo makšķernieku izsēšanās vietu un atgriežas ar „lomu” – svaigiem omuļiem. Mums garantētas gardas vakariņas. Paši arī mēģinām spiningot no krasta. Gandrīz visi, kas pamēģina spiningot, noķer pa kādai zivij. Tās nav ļoti lielas, un tur ir vairāki asari, kurus neviens negrib tīrīt, tāpēc visas šīs zivis atlaižam atpakaļ ezerā.

Ugunskurā folijā cepti omuļi – zivis, kuras iesaka nogaršot katram, kurš apmeklē Baikālu

Ap pl. 20 sākam gaidīt „Komētu” (tā sauc kuģīti uz zemūdens spārniem, kas Ņižņeangarskā iegriežas divas reizes nedēļā). Ieraugām to tuvojamies pēc pusotras stundas. Mūsu pārstāvji aizbrauc uz ostu, lai uzzinātu atiešanas laiku, kas izrādās nākamās dienas rītā pl. 7:40. Ciematā viņi atkal satiek V.Kuzņecovu un tiek uzaicināti pie viņa uz mājām. Kad visi ir atgriezušies, paēdam vakariņas un šoreiz dodamies pie miera laicīgāk.

Ostā ierodas kuģītis „Komēta”

Modinātājs 6.jūlija rītā zvana pl.6 un mēs ātri novācam nometni un braucam uz vietējo ostu. Tur pavadām aizbraucējus, un sagaidot līdz kuģītis krietni attālinājies Severobaikaļskas virzienā, dodamies ciemata centra virzienā, kur pabrokastojam blakus laukumam pie monumenta karā bojā gājušajiem. Satiekam arī kādu sievieti no Barguzinas rezervāta administrācijas, kura mums pastāsta par apstākļiem neapdzīvotajā ezera pusē. Pēc brokastīm veicam vietējā novadpētniecības muzeja apmeklējumu, kas izrādās atrodas turpat blakus aiz žoga.

Ņižņeangarskas osta

Brokastojam Ņižņeangarskā ielas malā

Ekskursija Ņižņeangarskas novadpētniecības muzejā

Piepildām arī visas mūsu degvielas tvertnes, lai pietiktu ceļam kalnos un braucam uz apdzīvoto vietu Novij Uojan. Tur vietējā veikalā pārdevēja, uzzinājusi no kurienes esam, prasa, vai neesam atveduši notirgot kaut ko no Latvijas trikotāžas. Nākas viņu apbēdināt, ka mums ir tikai mūsu pašu mantas un pārtikas produkti. Kamēr braukājam pa ciemu, pie viena veikala atkal pamanām tos pašus divus motociklistus, kurus jau iepriekš divreiz redzējām uz kalnu pārejas pirms Severobaikaļskas. Tagad sanāk ar viņiem aprunāties. Vīrietis un sieviete no Holandes, profesionāli mototūrisma gidi un braucienu organizētāji, kuri Krievijā ir jau kādu piekto reizi un tagad dodas uz Vladivostoku. Abpusēji laimīga ceļa vēlējumi un mēs braucam tālāk pa ceļu, kas iet Taksimo virzienā. Drīz sasniedzam arī sānceļu, kurā mums jānogriežas. Vismaz sākumā tas nav necik briesmīgs, jo stundas laikā izdodas pieveikt 32km. Pēc šīs atzīmes nobraucam vēl aptuveni 15km un pirms pēdējā ciema, kas saucas Kumora, taisām nometni pļavā pie purvaina ezera, kurā dzīvo pīles un ūdensžurkām līdzīgi dzīvnieciņi. Vakars ir silts, odu gandrīz nav, tāpēc nosēžam laukā līdz tumsai.

Šķērsojam vienu no daudzajām sausajām upju gultnēm Ziemeļbaikālā

Nometne netālu no Kumora ciema, pirms iebraukšanas Aizbaikāla kalnu masīvā

7. jūlijā paredzēta vispārēja mantu revīzija, lai pārkārtotu pārtikas kastes, kā arī nedaudz jāmēģina labot Iveco atsperojumu, jo braucam ar salūzušām aizmugurējām lāgām (pa vienai katrā mašīnas pusē). Tās Dzedulis mazliet pielabo ar metināmo aparātu, bet ir skaidrs, ka pārāk ilgam laikam šis risinājums nav paredzēts. Ap pl. 17 remonti pabeigti un mēs ieturam pusdienas. Dažas stundas iepriekš redzējām pa ceļu aizbraucam vairākus džipus. Domājams, ka viņi bija veikuši to pašu ceļu, kuru grasāmies braukt mēs, tikai pretējā virzienā. Ceļš gan ir patālu, tāpēc parunāties ar braucējiem nesanāk.

Dzīvnieks, kuru sastapām ezerā blakus nometnei

Izbraucam ap pl. 19 un uzreiz apmeklējam netālu esošo sādžu, kurā ir vien 4 mājas. Tur vienā mājā par 150 rubļiem mums pārdod pusotru litru svaiga piena un trīs svaigas zivis – līdaku, asari un ruduli. Apciemojam Kumoru, taču tūlīt no ciema arī izbraucam un veicam ne to taisnāko atgriešanos uz iepriekšējā ceļa – apkārt kalnam, kur neizskatās, ka iegrieztos normāli cilvēki. Ja arī te kāds brauc, tad tikai ar smago tehniku. Neskatoties uz to, pēc pl. 20 esam atpakaļ uz īstā ceļa, kurš pamazām palēnām ved mūs kalnos. Īpaši tālu gan netiekam, jo 15 minūtes vēlāk fillmore pirmoreiz iestieg dubļos dziļās risēs un ir jāvelk laukā. Divu stundu laikā nobraucam 6 km, ceļot un veļot nost no ceļa akmeņus. Ieraudzījuši priekšā vēl vienu dubļainu ūdens šķērsli, nolemjam atlikt to uz nākamo dienu un ceļmalā taisām nometni, kurinot ugunskuru ceļa vidū. Tāpat maz ticams, ka te kāds brauks. Vakariņās mums ir iepriekš iegādātās zivis, kuras notiesājam gardu muti. Vakariņas ar pasēdēšanu ieilgst līdz pl. 2:30, kad dodamies gulēt.

Pirmie ceļa „sakārtošanas” darbi, tuvojoties kalniem. Ar dažas dienas vēlāk iegūtu pieredzi šādiem „sīkumiem” uz ceļa mēs vairs laiku nebūtu tērējuši...

P.S. Kamēr tiek gaidīts turpinājums mūsu piedzīvojumiem, piedāvājam arī apskatīt mūsu komandas biedra Arņa safotogrāfēto materiālu, kas pieejams viņa Picasa albūmā.