БАЙKĀLS 2011

23. jūnija rītā mostamies ap deviņiem. Lietus šajā laikā ir mitējies, gaisā jaušams tikai miglains slapjums. Kopīgi nolemjam, ka brokastis ēdīsim vēlāk, vietā, kur būs labāki apstākļi. Izstaipījuši notirpušās kājas, lecam atpakaļ mašīnās un dodamies ceļā. Tas, ka ātri gribējām tikt laukā no slapjuma zonas, vēl nenozīmē, ka mums arī izdevās. Brīžiem ceļā atkal sastopamies ar ievērojamām lietus gāzēm. Tālākais maršruts mūs ved caur Krievijas autonomijām un pl. 10:40 šķērsojam Čuvašijas Republikas robežu. Par robežas esamību atgādina vien attiecīgs ceļmalas stabs, robežsargu jau te nav.

Pusdivos pēcpusdienā sasniedzam Čeboksarus un tur pie apvedceļa mūsu automašīnas pirmoreiz brauciena laikā aptur milicija. Un arī ne tāpēc, ka mēs būtu kaut ko pārkāpuši, bet gan tāpēc, ka viņi strādā kopā ar Imigrācijas dienestu. Trīs puiši civilā apģērbā apskata mūsu pases, salīdzina ar sejām, tad mēs vēl draudzīgi aprunājamies un varam braukt tālāk. Miliciju mēs neinteresējam vispār – neviens dokuments netiek prasīts.

Nākošā degvielas uzpilde ir pie Tatarstānas Republikas robežas. Šeit apkārtnē parādās jau ievērojamāks reljefs, tātad beidzot ir iemesls atkal vērties laukā pa logu, vismaz dabasskatu dēļ. Pavisam drīz mēs kādā piekalnē iekļūstam pamatīgā pāris kilometrus garā sastrēgumā, kura iemeslu uzzinām vēlāk – kalnā sadūries mikroautobuss un kravas automašīna, kura vedusi saplacinātas PET pudeles. Kravas kaste ir sadragāta un pudeļu kaudzes mētājas pārdesmit metrus gar ceļa malu. Jau pieminētais apkārtnes reljefs priecē – nereti sastopami 5-7% kāpumi un kritumi pat līdz 3km garumā. Par to īpaši nepriecājas fillmore, kuram pamatīgi jāieskrienas, lai pieklājīgā ātrumā uzbrauktu kalnā. Savukārt, braucot lejā, nākas piebremzēt, citādi tas auto var kļūt nevadāms.

Pamazām laiks noskaidrojas un sāk spīdēt saule, līdz ar to strauji kļūst siltāks. Pl. 16:20 šķērsojam Volgas upi, kur postenī pie tilta kārtējā milicijas patruļa gandrīz izmežģī kaklus, nopētot mūsu automašīnas, taču viņiem nav pat nodoma mūs apturēt. Pēc pusstundas Kazaņas pievārtē neveiksmīgi beidzas mūsu mēģinājums piestāt pie pirmā apskates objekta – Zilā ezera, jo ceļu uz to aizšķērso barjera un pāris nepierunājamu apsargu kamuflāžas tērpos. Atmetam ar roku un braucam prom. Pussešos vakarā, pēc kārtējās degvielas uzpildes konstatējam, ka viens no Iveco aizmugurējiem riteņiem laiž laukā gaisu. Ātri tiek veikta tā nomaiņa un pēc pāris stundām riepu remonta darbnīcā uzzinām arī iemeslu – esam noķēruši uz ceļa naglu. Atvieglota nopūta, ka šoreiz tā vairs nav nekāda mistiskā riepu problēma, kas mūs vajāja līdz šim.

Ir jau vakars un ilgi braukt vairākumam no mums vairs negribas, lai varētu beidzot iekārtot nometni un civilizēti nosvinēt līgo vakaru. Pie Katmiš ciema (Катмыш), kuru mīļi nosaucam par „Kaķis-pele ciems”, nogriežamies pa labi un braucam līdz apdzīvotai vietai Jenikej-Čišma, aiz kuras atrodam piemīlīgu meža ieloku, kur nobāzēties. Lietus gadījumam novelkam starp mašīnu jumtiem tentu, uzklājam galdu un sakuram ugunskuru no blakus mežā iegūtās sausās malkas. Tā pie galda un ugunskura, nosēžam līdz pat diviem naktī. Svētki ir izdevušies. Pa dienu esam veikuši 452km, kas ir mazliet vairāk kā parasti, taču joprojām mazāk, nekā vajadzētu nobraukt pēc plānotā grafika.

Svinam Līgo

Naktī stipri līst lietus, taču, kad astoņos mostamies, atkal debesis skaidrojas un uzspīd saule. Šis ir mūsu slinkais rīts, jo nometni sākam vākt nost tikai pl. 10:00 un izbraucam vēl stundu vēlāk. Visiem ir tāda „nedaudz” sajūta, ka sen neesam normāli mazgājušies. Tas ir pietiekami nopietns iemesls, lai izmestu nelielu līkumu līdz mazpilsētai Mamadiš un izpeldētos Vjatkas upē. Sajūta pēc peldes ir vienkārši lieliska. Atceļā pilsētā, kur mūs vietējās mašīnas sveicina ar signāliem, piestājam pie skvēriņa, kurā izvietoti pāris īsti lielgabali, tanki un helikopters, lai uztaisītu nelielu fotosesiju pie šiem objektiem.

Pēc peldes Vjatkas upē piestājam Mamadišas parkā

KAMAZu dzimtenē – pilsētā Naberežnije Čelni esam ap pl. 15. Šo mašīnu te patiešām netrūkst. Vēl pēc stundas, kad esam šķērsojuši upi ar prozaisku nosaukumu Ik, mūs pārsteidz tik stiprs negaiss, ka turpināt braukt vairs nav iespējams. Vismaz 10minūtes dārd pērkons, stipri līst un gāžas krusa. Pēc negaisa atsākam ceļu un pēc divām stundām iebraucam Baškortostānas Republikā. Apdzīvotā vietā Iškar mūs atkal skar stipra lietusgāze, bet vismaz braukt var. Āra temperatūra gan no +25 strauji nokrītas līdz +16.

Deviņos vakarā pabraucam garām Ufai un līdz pusnaktij esam pietuvojušies Urālu kalniem. Savu telšu pilsētiņu šoreiz pusnaktī uzslienam kādā ceļmalas pļavā kalna galā. Dienā veikti 480km.

Alā pie sādžas Suhaja Atja

Nākošajā dienā sākam mosties pl. 8. Nav diez cik patīkami, jo naktī sācies lietus, kas turpina līt joprojām un neizskatās, ka debesis kaut kur būtu krāsā, kas atšķirtos no pelēkas. Noskurināmies, savācam visu mantību un dodamies. Lietus izmērcējis mālaino zemi, tāpēc no kalna abas mašīnas burtiski šļūc, brīžiem arī sāniski. Tiekam uz šosejas un pēc desmitiem dodamies uz pirmo apskates objektu Urālu pakājē, kas atrodas sādžā Suhaja Atja. Šeit pirmo reizi brauciena laikā šķērsojam, lai arī niecīgu, taču upes braslu. Lietus līst aumaļām, taču mēs brienam pāri nelielai kalnu upei un kāpjam pa klinšu bluķiem līdz atrodam meklēto alu. Tajā novērojam nelielus stalaktītus un iekšā joprojām ir saglabājies sniegs un biezs ledus. Alā gaiss ir ļoti vēss, un šo kontrastu īpaši jūt, ejot laukā. Apskatījuši minēto dabas objektu, braucam tālāk Urālu kalnos. Brokastojam pie brasla pār Ašas upi blakus Pervomaiskoje ciematam, kur mūs apciemo nepieskatīts vietējo govju bars.

Brokastis Urālos pie upes brasla

Nākošie mūsu apskates objekti ir dzelzs rūdas ieguves karjeri pie Bakal pilsētas, kas tiek ekspluatēti jau 250 gadus un lielākais no tiem šobrīd sasniedz 360 metru dziļumu. Vakarpusē turpat Urālos kādā no gariem ceļa kāpumiem noslāpst fillmore dzinējs un uz dažām minūtēm mēs pilnībā paralizējam visu satiksmi. Taču, tikko nostumjam mašīnu no ceļa, izdodas iedarbināt dzinēju un mēs varam atkal braukt. Tūlīt pēc pl. 20 sasniedzam Eiropas-Āzijas robežzīmi, kur uzkavējamies, lai pagatavotu ēst. Gribam turpināt ceļu arī pa nakti, lai iedzītu grafiku, taču šo nodomu izjauc kārtējā lietusgāze, tāpēc atsāksim braukt pl. 5 no rīta. Šajā dienā nobraucām 424km.

Lielākais no Urālos apmeklētajiem dzelzs rūdas ieguves karjeriem

Agrais rīta cēliens sākas ar kāju izlocīšanu un kārtējo pilotu maiņu. Mūsu plāns strādā, pēc divarpus stundām jau esam garām Čeļabinskai, vēl pēc divām stundām nomainās piloti un pl. 11:25 pabraucam garām Kurgānai. Tālāk dodamies Tjumeņas virzienā, jo atbilstoši mūsu rīcībā esošajām kartēm, pa taisno uz Omsku var tikt tikai caur Kazahstānu, kurā iebraukt mums nav ļauts. Dažus desmitus kilometru no Tjumeņas ēdam pusdienbrokastis, kā arī pirmo reizi dodamies mežā pasēņot. Ar 15 minūtēm pietiek, lai mums būtu pilna liela plastmasas bļoda ar baravikām.

Tjumeņas apgabalā salasītās sēnes

Līdz pl. 20 esam sasnieguši pilsētu Išim un sākam meklēt nakšņošanas vietu. Šoreiz tādu atrodam pļavā pie kādas mazas upītes. Tajā ūdens dzidrs un patīkami silts. Izpeldamies un izmazgājam netīrās drēbes. Vakariņās AXA griķu biezputra un ceptas dienā lasītās sēnes. Līdz pusnaktij sēžam pie galda, pļāpājam un vērojam kā tālumā pa autoceļu Išima – Omska brauc mašīnas un tad dodamies gulēt.