БАЙKĀLS 2011

Pēc izbraukšanas no Rīgas, kur pavadīšana nedaudz ieilga, un dažam labam nokrita pa skarbai asarai, plānojām piestāt Berģos pie veikala „Depo”. Šeit tiek iepirktas kannas dzeramajam ūdenim un vēl daži nieki. Pēc tās saules, ko pieredzējām Ķīšezera krastā, šeit laikapstākļi jau ir mainīgi – brīžiem smidzina lietus.

Ekspedīcija un tās pavadītāji (foto: Dzintars Dzenis)

Kamēr daļa dalībnieku veikalā, tiek veikta automašīnu pārbaude un atklājas, ka viena UAZ, jeb fillmore riepa ir ar tendenci kļūt mīkstai. Mums veicas, jo no blakus esošā Toyota servisa mūsu mini karavānu aplūkot ierodas servisa darbinieks, kurš laipni piedāvā palīdzēt pārbortēt vainīgo riteni. Kamēr šeit uzkavējamies, mums ir vēl viens pārsteigums. Veikala „Depo” darbinieki atnes un uzdāvina mums divas alus pakas.

Ritenis vēl nav salabots, kad sākas pamatīgs negaiss. Pamūkam zem autoservisa jumta un tad jau arī dabūjam savu riteni. Liels paldies par to atsaucīgajam servisa darbiniekam Jānim Šķēlem. Fillmore aizbrauc mums pa priekšu un atraujas. Tuvojoties Ieriķiem saņemam ziņu, ka jāveic piespiedu apstāšanās. Nākošā riepa izdarījusi to pašu, ko iepriekšējā. Ātra riteņa maiņa, pirms virsū nākošais lietus mākonis mūs ir noķēris, un varam turpināt ceļu. Secinām, ka pie vainas visdrīzāk nepietiekams gaisa spiediens kombinācijā ar kravas svaru. Veicam attiecīgas riepu spiediena korekcijas abiem auto.

Ar neplānotajām apstāšanās reizēm esam iekavējuši grafiku, bet pl. 16:30 pie Smiltenes krustojuma nākas stāties vēlreiz. Šoreiz šņāc Iveco aizmugurējais ritenis. Veicam kārtējo nomaiņas procedūru un atkal jau līdz ar brīdi, kad mūs sasniedz lietus mākonis.

Gulbenē telefoniski sarunājam meistaru, kurš Balvos varētu veikt divu bojāto riteņu remontu. Tā, vēlā svētdienas vakarā esam atkal pilnībā nokomplektējušies un virzāmies uz Latvijas – Krievijas robežu, kur nonākam pl. 22:00. Priekšā aptuveni 90 automašīnu rinda. Gandrīz divas stundas notusējam rindā, pa to laiku pavirzoties uz priekšu tik vien kā 50m.

Mēģināts nav zaudēts, ar savu delegāciju aizejam līdz RKP, kur pēc attiecīga iesnieguma augstāk stāvošai priekšniecībai, tiekam palaisti bez rindas. Maiņas vecākais, ieraudzījis automašīnu bagāžas nodalījuma saturu, gan brīdina – jums Krievijas pusē būs problēmas…

Taču tik traki nemaz nebija. Grūtākais bija birokrātisko procedūru paveikšana. Krieviski jēdzīgi māk rakstīt pāris cilvēku, pārējie cenšas zīmēt burtus. Tomēr viss beidzas laimīgi un mēs, pārbaudīti no visām pusēm, pl. 4:40 (šeit un turpmāk vietējais laiks) tiekam ielaisti Krievijā. Kādā nomalē iegādājamies Krievijas OCTA polises abām automašīnām un braucam uz Pitalovo, jeb Abreni. Esam krietni noguruši, tāpēc pilsētā atrodam pirmo DUS ar stāvlaukumu un tāpat mašīnās arī aizmiegam un noguļam piecas stundas.

Pēteris nopirka sērkociņu kastīti...

Brokastojam Višgorodokā, kas tāds paliels ciems vien ir. Pēc brokastīm dodamies uz Krasnogorodsku, pa ceļam izbraucot arī kādus desmit kilometrus pa zemes ceļu ar viegla offroad pazīmēm. Turpmākajā ceļā pilsētā Opočka apmeklējam mūs interesējošo rezerves daļu veikalu krievu automašīnām, kur iegādājam dažas rezerves daļas mūsu fillmoram. Tas tā, visādam gadījumam. No sākuma mums jātiek līdz pilsētai Pustoška, kur griezīsim uz Maskavas šoseju. Secinām, ka vidējais ātrums nekur neder, jo fillmore žvangājas pa nelīdzeno ceļu un nevar ātri pabraukt. Pārgrupējam daļu mantu no fillmore uz Iveco. Tas palīodz, jo drīz vien vidējais kustības ātrums pieaug par 20km/h.

Maskavas šoseja, it sevišķi Tveras apgabalā, ir tīrās šausmas. Tas ir nevis asfalta ceļš ar bedrēm, bet bedres ar nedaudz asfalta. Un tā simtiem kilometru. Braukšanas ātrums krītas dramatiski, jo nevaram lekt pār bedrēm tikpat sprigani kā vieglie, vai fūres. Šo briesmu dēļ 200m pirms kāda benzīntanka fillmore pamanās atkal tikt pie tukšas riepas. Nomainām to un dodamies meklēt nakšņošanas vietu. Tādu atrodam meža ielokā netālu no kādas beznosaukuma upītes. Esam nobraukuši pa Krieviju pirmos 350km.

Nākošajā dienā mostamies astoņos rītā un drīz jau atkal dodamies ceļā. Pagaidām visus plānotos apskates objektus izlaižam, jo nav tam laika – stipri kavējam grafiku sīko tehnisko ķibeļu dēļ. Pirmie spilgtākie iespaidi Krievijā, neskaitot ceļu stāvokli, – ja latvietim mīļš ir brūns visās tā nokrāsās, tad šeit dominē balts ar zilu, kā arī dzeltensarkani reklāmas stendi. Vietām šis kokteilis atgādina Poliju, taču kvantitātes ziņā, protams, atpaliek.

Piespiedu apstāšanās 74km no Maskavas

Tikuši līdz Volokolamskai nopriecājamies, ka beidzot ir civilizēta šoseja ar divām joslām katrā virzienā, bet kas tev deva… 74km pirms Maskavas fillmore izdomā, ka tālāk nebrauks. Atklājas, ka vienā cilindrā ir zudusi kompresija. Pilnīgi. Tiek izteiktas visdrūmākās prognozes, taču Pēteris Dz. Paveic brīnumus, jo pēc nepilnām piecām stundām auto atkal rūc un ir gatavs braukt. Pa šo laiku esam paspējuši gan sagatavot pusdienas, pasauļoties, papildināt dzeramā ūdens krājumus, kā arī salabot ieplaisājušo Iveco degvielas nosēdtrauku un arī rācijas antenu. Tagad jāsarauj, lai mēs tiktu pēc iespējas tālāk uz priekšu. Pl. 21:30 esam uz MKAD un dodamies ziemeļu virzienā. Visiem mutes vaļā. Ne tikai no tā, kāda izskatās megapoles nomale, bet arī no braukšanas kultūras. Jo tāda neeksistē – izdzīvo tikai stiprākais un bezkaunīgākais (reizēm). Kad no šīm šausmām esam tikuši ārā un nogriežamies uz Balašihu, iekļūstam 40minūtes ilgā sastrēgumā. Ir jau vēls un kļūst skaidrs, ka nometnes vietu kādā pļavā atrast vairs neizdosies. Tāpēc braucam ar domu, ka nakšņosim kāda benzīntanka teritorijā. Ap pusvieniem atrodam Lukoil DUS pie apdzīvotas vietas Pokrov, kur arī pavakariņojam un slienam teltis blakus teritorijai. Dienas laikā esam nobraukuši ap 425km.

Pokrovas autoosta. Grezni.

No rīta mūs pamodina dusmīgs DUS apsargs, kas saka, ka te jau nav nekāds stāvlaukums. Mēs jau arī zinām, tāpēc drīz vien atstājam šo vietu. Brokastojam kādas citas DUS teritorijā pie Boldvino, kur mūs apbrīnot un izprašņāt atnāk bariņš vācu pensionāru, kas ceļo pa Krieviju ar autobusu.

Tuvojamies Vladimiras pilsētai

Trijos pēcpusdienā sasniedzam lielāku pilsētu Vladimiru, kur apmeklējam dažus veikalus un nopērkam sulu, augļus un jogurtu. Vladimirā uz brīdi Iveco pazaudē fillmore, vai arī viņi pazaudē Iveco, bet beidzās viss laimīgi. Ceļā uz Ņižņijnovgorodu šķērsojam Okas upi, kas ir pirmā wooooow upe mūsu ceļā. Ņižņijnovgorodas apvedceļš negaidīti apraujas, taču mēs atrodam ceļu, kā tikt uz mums vajadzīgo šoseju Kazaņas virzienā. Laika apstākļi ir pamatīgi sabojājies un laukā kļuvis vēss un ir stiprs lietus. Izskatās, ka vēlmes stutēt teltis šādā laikā nav nevienam. Drīzāk gan formāli iebraucām kādā mazciemā pie Volgas upes (par kuru pienāktos brīnīties vēl vairāk), taču arī tur piemērotas vietas nakšņošanai nav. Atgriežamies uz šosejas un pēc kāda laika nobāzējamies DUS, kur blakus kafejnīcas saimniecei nav pretenziju, ka mēs savas vakariņas ieturam zem viņas jumta, neko pat nepērkot. Šeit klusiņām, paceļot pa vīna glāzei, nosvinam arī Līvas dzimšanas dienu. Lietus joprojām nav mitējies un vienos naktī mēs nolemjam atkal nakšņot mašīnās. Šajā dienā izdevies veikt ap 445km.