Arhīvs

Ieraksti ar birku ‘ēst’

Tehniskas piezīmes par pārtiku

06.12.2011. 2 komentāri

Cik nu tehniska var būt pārtika, bet tomēr, tas bija viens no galvenajiem jautājumiem brauciena praktiskajā sagatavošanā, kam tika pievērsts ne mazums vērības.

Ja sākotnēji pārtikas listē parādījās arī Roltons, tad drīz vien sapratām, ka tik garā izbraukumā tam tomēr nebūs vietas ikdienas ēdienkartē. Gatavojāmies fiziskai slodzei, kādu rada pat sēdēšana karstā mašīnā, nerunājot par akmeņu pārvietošanu, ko mēs arī izbaudījām ļoti pilnvērtīgi. Tā kā nekāda saldēšana vai ilgstoša dzesēšana šādos braucienos nav pieejama, ēdienam ne tikai jābūt ar augstu uzturvērtību, bet arī ilgstoši turamam siltumā. Zem šiem kritērijiem ierakstās visu veidu rieksti, gaļas/zivju konservi, makaroni un citi graudaugu izstrādājumi (citi to sauc par bakaleju), un mājās gatavotās zaptes (satur daudz cukura).

Vest vai nevest pārtiku? Uz Krieviju labāk vest.

Uz pilnīgi visu ēdienu attiecas vēl viens nozīmīgs kritērijs, kurš saucas “ēst tagad”, citiem vārdiem, visam jābūt ātri pagatvojamam, vai ēdamam uzreiz, bez gatavošanas, jo nereti laikapstākļi vai nogurums neatļauj gatavot arī ātri. Lai jau minētos produktus varētu pagatavot garšīgi, noder dažādu dārzeņu konservi, kā arī svaigie dārzeņi, kurus pārsvarā visā pasaulē par lielāku vai mazāku naudas summu, atkarībā no to augšanas attāluma, var iegūt. Iecienītākie konservi ir zaļie zirņi, kurkurūza un, protams, mājās marinēti gurķi (pēdējie lieti noder ne tikai pie ēdieniem). No svaigās produkcijas noderīgs ir gandrīz viss, bet jārēķinās, ka ja neviens netaisās gatavot sautējumus vai zupas, tad burkāni un tamlīdzīgi priekšmeti būs vien jāgrauž zaļi. Ļoti ātri termiskai apstrādei padodas sviesta pupiņas. Svaigi gurķi arī nepaliek neapēsti. Nevajag aizmirst par sīpoliem un ķiplokiem, organisms tos sāk bez ierunām pieprasīt, paejot  zināmam laikam bez tiem. Ja ir iespēja kurināt ugunskuru, pavisam obligāti ir kartupeļi, kurus ugunskurā, ietītus folijā var ērti pagatavot, visos citos veidos tie prasa pārāk ilgu ņemšanos. Ņemšanās ir arī gatavojot ugunskurā, bet, ja ir ugunskurs, tātad ir arī nesteidzīgs brīdis, un sviestā apcepināti ugunskura kartupeļi ar tai pašā ugunskurā cepinātu zivi šādā brīdī ir īpaši vēlami, bet zivs ir cits stāsts, kas saistīts ar veiksmi.

Apdedzis, bet neticami garšīgs ēdiens

Roltonus mūsu gadījumā aizstāja dažādi to veselīgie analogi. Ar karstu ūdeni aplejamās auzu pārslu vai griķu putras (AXA ražojums, ļoti garšīgas), mušļi un pārslas, ko var grauzt sausus braucot mašīnā, vai arī apliet ar pienu vai jogurtu, ja nu tādi pēkšņi ir uzradušies. Auzu pārslu putru bagātīgi apkrāmējot ar zapti iegūstamas izcili garšīgas un spēcinošas brokastis. Arī maize un kaut kas nebūt, ko uz tās uzlikt, noder kā roltona aizstājējs, bet maize ilgstoši neglabājas un apbaikāla sādžās nemaz tik brīvi pieejama nebija (dēļ nesena elektrības pārrāvuma). Līdzpaņemtā Bekubodes rupjā un saldskābā maize (2 kastes) pietika 3 nedēļām, pēc tam pirkām vietējo baltmaizi un klasisko rupjmaizes batonu (aitu maizi), kur bija tāda iespēja. Daudzkārt iztikām bez, bet tas tomēr tādu nelielu ēšanas diskomfortu radīja. Ja ir iespēja iepirkt olas, to vajag darīt (pārvadāšanai gan vajadzīgs speciālais olu koferis, jo ne visās pasaules malās tās pako formētajās kartona kastēs), olas var ne tikai fiksi uzcept, bet arī fiksi apēst, uzliekot uz maizes, tā nesmērējot traukus.

Gaļas konservi, saukti par tušonu, ir sadaļa, kam vērts pievērst uzmanību. Jebkurā gadījumā tirdzniecībā pieejamos tušonus ir vērts degustēt pirms iepirkšanas vairumā. Pārsvarā lētie ir neēdami, vismaz ne bez attiecīga maizes un piparu vai mārrutku daudzuma. Mums “nospīdēja”, jo mājnieki iedeva krietnu čupu ar meža gaļas konserviem, kuri nav salīdzināmi pat ar dārgākajiem veikala tušoniem. Kad tie izbeidzās, pārbaudījām arī vairākus vietējā ražojuma konservus, tai skaitā zirga gaļu. Itkā neticami, bet zirga gaļa bija salīdzinoši garšīgākā no vietējā klāsta, gadījās arī tādi eksemplāri, kurus apēst varēja tikai krietni piedomājot par kaut ko skaistu, piemēram, salūzušu reduktoru. Toties Sibīrijas doktordesai nebija ne vainas. Lai neuzrautos uz gaļas nacionālajām īpatnībām, drošāk ir pirkt zivju konservus, īpaši, ja veikali nav uz katra stūra un nav laika veikt degustācijas, pērkot pa vienai bundžai.

Brokastis būs, kad uzvārīsies ūdens.

Garšvielas ir delikāta tēma. Vislabāk tās lietot katram savā bļodiņā, protams, tas neattiecas uz minimālajām sāls normām kaut ko vārot un citām pašsaprotamām lietām, bet karijus, bazilikus un visus neskaitāmos citus šādās izbraukuma situācijās lieto katrs pēc savas gaumes un tad visi ir priecīgi. No garšvielām (ja tās tā var saukt) visejošākās bija sašķidrinātās – majonēze, saldskābā asā mērce un tomātu pastas izstrādājumi. Pulverveida garšvielas pastiprināti izmantojām, gatavojot svaigās zivis. Ir labi, ja šādos gadījumos uz iepakojuma ir rakstīts “garšviela zivīm”, tas tiešām strādā. Protams, bez tā visa var iztikt, bet ilgstoši ēdot lauka apstākļos vienveidīgu pārtiku, nav slikti, ja tā pavisam neapriebjas. Visneizlepušākie var bruņoties tikai ar sāli.

Mums piešķirtā AXA produkcija

Ēdiena jomā mums bija īpaši paveicies ar atbalstītājiem, maize ar augļiem un speķi no Bekubodes, cukurs dažādos agregātstāvokļos no Dan Sukker, sporta spēkbarība no Maxim un neticamais pārtikas apjoms (180kg palete) no AXA, ko tā arī visu neapēdām brauciena laikā, tas viss maksimāli samazināja izdevumus par pārtiku. Tam pievienojot mājnieku dotos ievārījumus, gurķus un meža gaļas konservus mēs bijām pilnīgi nodrošināti. Papildus iepirkti tika rieksti, zirņu un augļu konservi un neuzglabājamie produkti (piens, olas, augļi, saldējums) visa ceļa garumā.

Par gatavošanas piederumiem un kādām nebūt receptēm varbūt citā rakstā.