Sākums > Vispārīgi > Treniņš uz ūdens un mežā

Treniņš uz ūdens un mežā

Kā jau tika nolemts iepriekš notikušajā sapulcē, mums ir nepieciešamas arī praktiskās nodarbības slapju vietu šķērsošanas tehnikas izkopšanā, kā arī izmēģināt “buhankas” jauno vinču darbībā. Daļa no ekspedīcijas dalībniekiem jau agrāk nedaudz ir apguvuši darbošanos ar virvēm, pārējiem tā visa lieta ir vairāk nezināma kā zināma. Teorētiskie pamati izrunāti un nu ir pēdējais laiks praktizēties reālos apstākļos. Cik nu reāli apstākļi Latvijā, kur kalnu upju nav, vispār var būt. Taču tas ātrumu nemazina. Grūtākais uzdevums bija piemērota brasla atrašana. Apsekojām dabā vairākas vietas, taču katrai bija kaut kādi trūkumi. Tomēr beigās vienojāmies, ka par kalnu upi izvēlēsimies Lielo Juglu un brauksim uz jau zināmo braslu pie Bagumiem.

Iepriekš jau zinājām, ka šoreiz Iveco testos nevarēs piedalīties, jo šī mūsu mašīna pašlaik piedalās pārvērtību šovā. Pārvērtības ir piedzīvojusi arī “buhanka”, jeb UAZ – tās priekšgalu rotā ar uzņēmuma “Cretum” atbalstu iegādātā vinča. Tas, ka upei un vinčošanai izmantosim tikai vienu mašīnu, nav nemaz sliktākais variants.

Rīta agrumā “buhanka” traucās pa Rīgas apvedceļu vēja spārniem, lai ap plkst.12:00 jau būtu iepriekš norunātajā vietā pie Lielās Juglas.

Ātrums aizrauj

Ātrums aizrauj

Patiesībā, tik ātri braukt nemaz nevajadzēja, jo pārējos izklaides dalībniekus, kā arī pašu instruktoru Robi nācās gaidīt krietnu laiku. Tas netika tērēts velti un divi vīrieši sāka nodarboties ar to, ko parasti tādā situācijā dara… t.i., mest upē akmeņus. Paralēli šai, tik lietderīgajai nodarbei, upes braslu šķērsoja vairākas personas. Cik varēja spriest – viens vīrs devās atceļā no veikala uz mājām, jo no polietilēna maisiņa nodevīgi izspiedās trīs alus bamšļi. Kāds cits vīrs savukārt devās pretējā virzienā. Viņa sainīti ziedu vietā bija tikai svaigi plūktu sīpolloku pušķis. Viņa atgriešanos pa šo pašu ceļu mēs gan nepieredzējām. Bet stāsts jau ir par ko citu.

Slapjā ceļa gājējs

Slapjā ceļa gājējs

Drīz ieradās arī pārējie komandas biedri un varējām sākt izvērsties turpmākai darbībai. Taču iesākumā…jā, mēs draudzīgi pamētājām upē akmeņus. Pēc tam neliels informatīvs ievads, Robis dodas izpētīt šķērsošanas treniņam piemērotākās upes vietas, bet “buhanka” pastaigas režīmā divreiz šķērso upi. Nekāda lielā piedzīvojuma nav, jo ūdens līmenis šobrīd šeit ir nedaudz vardei virs krūtīm.

Brasla šķērsošana

Brasla šķērsošana

Kad viens no uzdevumiem ir izpildīts, pamēģinām iedarbināt ilgu laiku glabājušos prīmusu ‘”Šmeļ-2″, kurš nedeg, nedeg, kamēr…oj, tomēr deg!

Nedarbojas - darbojas

Nedarbojas - darbojas

Tā nu bijām jau gandrīz gatavi doties bradāt pa upi, vēl tikai atlika uzvilkt hidrokostīmus (kuriem tie bija), vai zābakus. Ukass sākumā izvēlējās riepas kameru un devās uz upi “ronītī”.

"Ronītis"

"Ronītis"

Joki nebeidza sprēgāt arī turpmāk, taču ķērāmies arī pie nopietnākām lietām. Viena no tādām bija upes šķērsošanas grupā tehnikas apguve. Vēlāk izmēģināta arī upes šķērsošana ar virves pārnešanu, tad ar drošināšanos individuāli un grupās. Paralēli saņemam instruktora ieteikumus ko un kā labāk darīt un ko nedarīt.

Griežam karuseli

Griežam karuseli

To pašu izmēģinām arī tālāk uz augšu pa Lielo Juglu, kur laikam ir vienīgā vieta apkārtnē ar dziļumu, kas pārsniedz 1,7m. Lekšana upē un sekojoša vilkšanās pa virvi izvēršas par jautru pasākumu. Daži ūdenī jau ir nosaluši un izmukuši krastā, kur tos nežēlo odu karapulki.

Jump, Jump

Jump, Jump

Slapji un mazliet noguruši atgriežamies pie mašīnām un nu grūtākais uzdevums ir atbrīvoties no aizsargapģērba. Tomēr nedaudz komandas darba – un lieta ir darīta!

Pīrādziņ, nāc ārā!

Pīrādziņ, nāc ārā!

Beidzot sakārtojam visu aprīkojumu un dodamies uz Ropažiem, kur papusdienojam no jauna atvērtajā “Vēja ligzdā”. Izskatās gan, ka ekonomiskās ķibeles ir stipri skārušas arī šo vietu un porcijas vairs nav tādas kā “treknajos gados”. Bet par to pārāk neskumstam. Paēduši, turpat netālu sameklējam divus ģeoslēpņus (tā teikt, treniņa nolūkos), un dodamies Rīgas virzienā. Ērgļu šosejas malā iebraucam kādā zināmā izcirtumā, lai atrastu kādu piemērotu vietu vinčas izmēģinājumam. Nolemjam, ka dziļi mežā nebrauksim, jo tur kukaiņi mūs noēdīs. Galu galā odus pietiekoši daudz jau sabarojām pie un uz upes. Tāpēc, ieraudzījuši kādu bedri, izdomājam, ka varētu ar “buhanku” iebraukt tur un tad vinčoties laukā.

Sākas viss pietiekoši skaisti, Arnis atpakaļgaitā stumjās bedrē iekšā. Tomēr apkārt stāvošie biedri saka, ka kaut kā mazliet pietrūkst…

Mazliet iestūrējam...

Mazliet iestūrējam...

…esot jāpabrauc vēl nedaudz tālāk, kamēr – ak,vai, mēs gandrīz gāžamies riņķī!

...par daudz?

...par daudz?

Bet gods, kam gods – atsējuši virves pret kokiem izvinčojām auto laukā vienā piegājienā. Vēl tikai nedaudz patrenējāmies dažādu mezglu siešanā un tad devāmies pa mājām.

  1. Komentāru šobrīd vēl nav.
  1. Atgriezenisko saišu šobrīd vēl nav.