15. jūlija rītā pirmie kurt ugunskuru un rosīties pa nometni sāk Daknis ar Līvu. Ukass ar Zilveru, savukārt, pirms brokastīm veic rīta peldi. Gaiss vēl tikai iesilst, taču arī ūdens nav pārāk vēss. Pēc brokastīm veicam kārtējo rituālu, kas saucas atbrīvošanās no vecām un savalkātām drēbēm – ugunskuram ziedojam četrus kreklus un vienas bikses. Pl. 11:30, kad vācam nost nometni, izžuvušas arī iepriekš lietus laikā samirkušās drēbes un arī gaiss iesilis jau līdz +28.
Izskalotās caurtekas šķērsošana pie grants karjeru ezeriem
Lasīt tālāk…
8. jūlija rītā dzīvības pazīmes nometnē parādās tikai ap pl. 11. Visi samiegojušies raušas laukā no teltīm un gatavojas brokastīm. Ukass ar Zilveru veic rīta vingrošanu un nedaudz iztaisno saliekto lauzni, kurš iepriekš cietis Iveco glābšanas operācijā pļavā un arī vakardien, veļot akmeņus. Pēc brokastīm pl. 12:40 saliekam visu savu mantību mašīnās, sagatavojušies ilgai braukšanai, bet kas tev deva – nākamais pārbaudījums jau mūs gaida turpat 150m attālumā. Neliela strauta izmiekšķēts dažus desmitus metru garš ceļa posms, kura apbraukšanas manevrs aizņem turpat divas stundas mūsu laika. Šeit lieti noder mūsu instruktora Robja padoms vairāku atbalsta punktu bāzes ierīkošanā, lai vinčotos vietā, kur nav ne lielu koku, ne akmeņu. Kopš šī brīža mūsu leksikā ir parādījies termins „Robis”, ar ko apzīmēt šādas sistēmas izveidošanu. Turpinājumā puišiem nākas vēl pastrādāt ar laužņiem, veļot nost no ceļa lielākus akmeņus, līdz no iepriekšējās nometnes vietas esam nobraukuši apmēram 650m. Šeit redzama jau vairākkārt izmantota nometnes vieta, kurā pusdienlaiku domājam pārlaist arī mēs. Atstājuši mašīnas šeit, visi ejam nedaudz tālāk uz priekšu līdz Sramnaja upei, kur veldzējamies vēsajā ūdenī. Nav jau viegli – automašīnas termometrs rāda +41 grādu. Vienlaicīgi tiek veikta izlūkošana, kas liecina, ka to, kas ir tālāk uz priekšu, par ceļu vairs īsti nenosauksi. Tiek pieņemts lēmums šodien tālāk vairs nebraukt, jo nav jau īsti kur – ir tikai upes sanestu akmeņu krāvumi, kur vietām ir saskatāmas ceļa aprises. Dažviet pat nav saprotams, vai mēs ar saviem mantām pielādētajiem auto varēsim izbraukt. Tāpēc pēc pusdienām tiek aktīvi uzsākti „ceļu būves” darbi. Sākumā, lai izlīdzinātu brauktuvi, akmeņi tiek samesti upes braslā. Pēc tam šī pati brauktuves izlīdzināšanas procedūra notiek arī turpmākajā ceļa posmā līdz nākamajam braslam, pēc kura „ceļš” turpinās gar otru upes krastu. Šie darbi, kā arī tālāka maršruta izlūkošana ilgst līdz pat pl. 22. Un šeit droši var teikt – jo tālāk, jo trakāk. Taču padoties, griezties riņķī un braukt atpakaļ neviens nav noskaņots. Nometnē nākas ķerties arī pie fillmore bagāžas nodalījuma plaukta remonta, jo tas nav izturējis trako kratīšanos un šķērskoks ir nedaudz ielūzis. Izlīdzamies ar bērza klucīti. Lasīt tālāk…
4. jūlija rītā beidzot varam visā krāšņumā vērot Baikāla ezeru, kāds tas ir pie mūsu nakšņošanas vietas. Līdz ezeram gan ir aptuveni 150m, kas jānokāpj lejā pa diezgan stāvu nogāzi, taču to izdarīt nevienam nav par grūtu. Ezerā ir lieli viļņi, taču rīts ir ļoti silts un vēlāk gaiss iesilst līdz pat +24 grādiem. Ap pusdienlaiku pabrokastojam turpat kalna galā, taču laika apstākļi pamazām sāk bojāties. No ezera puses uzrodas migla, temperatūra samērā strauji pazeminās līdz +8 grādiem un sāk līt lietus. Sakravājamies un dodamies uz Severobaikaļsku. Šeit nopērkam fillmore rezerves daļas, kā arī nomainām divas Iveco riepas, vairāk nodilušās atstājot rezervē. Kamēr mašīnām tiek veikta profilakse un remonts, Imants ar Līvu dodas interneta meklējumos un iepirkt pārtiku. Pārtikas tirgotava pārsteidz ar augstajām cenām. Tā nu sanāk, ka turpmākajās dienās, kad gribējām dažādot savu ēdienkarti, mēs ēdīsim „zelta” rīsus, griķus un kartupeļus, kuru cena attiecīgi ir 1Ls/0,5kg, 2Ls/0,5kg un 0,86Ls/kg. Skarbi…
Skats no pirmās nometnes vietas pie Baikāla
Lasīt tālāk…
Kārtējais saulainais, nu jau 30. jūnija rīts sākas neilgi pirms pl. 8. Ir silts un arī visi kodīgie kukaiņi jau ir modušies un sāk savu „darbiņu”. Iepriekšējā vakarā mazgātās drēbes tomēr nav paspējušas izžūt, tāpēc ļaujam tām vēl vēdināties, kamēr paši brokastojam. Ap pl. 10 dodamies atpakaļ lielceļa virzienā, kas nav tālāk par puskilometru no mūsu nometnes. Izdangātais ceļš ar vairākām bedrēm dara savu – pēc nepilniem 100m Iveco ieslīd dziļās risēs un „apsēžas” uz vēdera. Tikmēr fillmore jau pamanījies veiksmīgi tikt cauri sliktākajam ceļa posmam. Tā kā taigā koku netrūkst, izvinčojamies 10 minūtēs un varam virzīties tālāk, kur vairs nav tik skarbi dubļi.
Kad esam tikuši līdz pirmajai peldvietai pie tilta, ieraugām tāda paša modeļa UAZ busiņu kā mūsējais, ar „Rosņeftj” atšķirības zīmēm. Tajā kāds vīrs skarbi mūs norāj un piedraud ar arestēšanu par to, ka atrodamies naftas vada aizsardzības joslā. Mēģinām pa taisnāko ceļu tikt prom, kas arī izdodas. Pie tilta tiek konstatēts, ka nometnes vietā palikušas Dakņa sandales. Viņš ar Līvu kājām iet tām pakaļ un atklāj, ka skarbo naftas vada vīru brigadieris tikmēr slepus liek upē tīklus. Lūk, tikumi…
Lasīt tālāk…
27. jūnija rītā mūs modina V. Lapčenoka dziedātās dziesmas. No sākuma nav skaidrs, kā tas nākas, jo abas mašīnas taču ir aizslēgtas un parasti pirmie mostas Iveco ekipāžas dalībnieki. Taču šoreiz izrādās, ka fillmore skaņu aparatūru iedarbinājis agrais putniņš Arnis. Ir pl. 5:00 un tas atbilst norunātajam mošanās laikam. Īpaši jau necerējām, ka izdosies pamosties tik agri. Pamazām slienamies augšā. Pļava ir mitra, tāpat kā iepriekšējā dienā mazgātās drēbes. Neko darīt, salādējam savu mantību maisos un pēc nepilnas stundas sākam braukt tālāk.
Ceļā noskaidrojam, ka zaudēta kārtējā stunda laika, jo atkal esam nonākuši citā laika joslā. Kad līdz Omskas pilsētai atlicis apmēram 100km, taisām īsu pauzi. Laukā jau ir +23 un mūs momentāni ielenc alkatīgu dunduru bari. Vēl pēc trim stundām taisām pieturu, lai ieēstu brokastpusdienas. Esam jau gandrīz sasnieguši Omsku. Šeit Iveco komandas un fillmore ceļi šķiras – pirmie brauc pilsētā interneta meklējumos, otrie pa apvedceļu apkārt pilsētai un gaidīt Iveco.
Omskas ainava, šķērsojot Irtišas upi
Lasīt tālāk…
23. jūnija rītā mostamies ap deviņiem. Lietus šajā laikā ir mitējies, gaisā jaušams tikai miglains slapjums. Kopīgi nolemjam, ka brokastis ēdīsim vēlāk, vietā, kur būs labāki apstākļi. Izstaipījuši notirpušās kājas, lecam atpakaļ mašīnās un dodamies ceļā. Tas, ka ātri gribējām tikt laukā no slapjuma zonas, vēl nenozīmē, ka mums arī izdevās. Brīžiem ceļā atkal sastopamies ar ievērojamām lietus gāzēm. Tālākais maršruts mūs ved caur Krievijas autonomijām un pl. 10:40 šķērsojam Čuvašijas Republikas robežu. Par robežas esamību atgādina vien attiecīgs ceļmalas stabs, robežsargu jau te nav.
Pusdivos pēcpusdienā sasniedzam Čeboksarus un tur pie apvedceļa mūsu automašīnas pirmoreiz brauciena laikā aptur milicija. Un arī ne tāpēc, ka mēs būtu kaut ko pārkāpuši, bet gan tāpēc, ka viņi strādā kopā ar Imigrācijas dienestu. Trīs puiši civilā apģērbā apskata mūsu pases, salīdzina ar sejām, tad mēs vēl draudzīgi aprunājamies un varam braukt tālāk. Miliciju mēs neinteresējam vispār – neviens dokuments netiek prasīts.
Lasīt tālāk…
Pēc izbraukšanas no Rīgas, kur pavadīšana nedaudz ieilga, un dažam labam nokrita pa skarbai asarai, plānojām piestāt Berģos pie veikala „Depo”. Šeit tiek iepirktas kannas dzeramajam ūdenim un vēl daži nieki. Pēc tās saules, ko pieredzējām Ķīšezera krastā, šeit laikapstākļi jau ir mainīgi – brīžiem smidzina lietus.
Ekspedīcija un tās pavadītāji (foto: Dzintars Dzenis)
Kamēr daļa dalībnieku veikalā, tiek veikta automašīnu pārbaude un atklājas, ka viena UAZ, jeb fillmore riepa ir ar tendenci kļūt mīkstai. Mums veicas, jo no blakus esošā Toyota servisa mūsu mini karavānu aplūkot ierodas servisa darbinieks, kurš laipni piedāvā palīdzēt pārbortēt vainīgo riteni. Kamēr šeit uzkavējamies, mums ir vēl viens pārsteigums. Veikala „Depo” darbinieki atnes un uzdāvina mums divas alus pakas.
Lasīt tālāk…
